Ir dzirdēts, kad kāds saskumis čukst, cits panikā izkliedz skaļi, daži pārāk uzstājīgi deklamē, ka Latvijā būt laimīgam esot tāpat kā vienkrāsainā bildē saskatīt varavīksni. Tas nenozīmē, ka tas ir nereāli, bet gan to, ka fantāzijai aktīvi un plaši jāstrādā. Man laikam tā iztēle ir iedarbināta uz pilnu klapi, jo es laimīti redzu visapkārt, dzīvojot tepat šajā banku krīžu apsēstajā, pārāk negodīgajā un melīgajā, dažreiz mulsinoši nožēlojamā, bet tajā pašā laikā tik skaistajā un pilnīgi neizprotamā veidā sirdij tuvajā Latvijā. Nafig skaista, mīļa, tuva?
Starp nenozīmīgām rūpēm, trulām idejām, perversām fantāzijām un vēl visādām figņām man galvā vēl aizvien ņirb izļurkātajā skolas vēstures grāmatā lasītais citāts - „Būs mums sava zemīte, par kuru rūpēties!” Zeme ir, bet kurš par to rūpējas? Latvju brīvības kalēji cīnījās, karoja, krita un bla bla, mēs viņus cienām un mīlam, un mūžīgi atcerēsimies, bet īstenībā nemaz neprotam novērtēt to, ka viņi atdeva galus, lai mums būtu sava zeme. Sirdi plosošs sentiments pārņem, domājot par to visu drausmīgo, sāpju pilno laiku, jā, par karu. Mūsdienās atzīmējot tās īpašās dienas, kad Latvija uzvarējusi, kļuvusi brīva visa Rīgas krastmala dun kā karā, bet šodien gaisā tiek šauta nauda. Grandiozs salūts! Un cilvēki bombardē savu zemi ar lētu un pārāk dārgu dzirkstošo vīnu korķiem, kādu nu kurš uzdrošinās atļauties, tā saukto šampanieti. Pastulbi šajos ekonomiskajos apstākļos, bet skaisti. Kas? Gan emocijas, kas pārņem, apzinoties senču naivās ticības un bezbailīguma spēku, gan krāsainie paukšķi tumšajās debesīs.
Uzskaitot Latvijas rozīnītes, protams, nedrīkst aizmirst Gauju un Daugavu, kalnainos un līkumainos ceļus (bedrītes jau piešķir tikai asumiņu dzīvei), dzidros ezerus un romantisko, bet nereti mazliet smirdīgo jūras krastu. Izdaudzināto Siguldas rudeni, Piebalgas pieneņu dzeltenos paugurus vēlā pavasarī, spilgtās vasaras pļavas un leduspuķes logā, kad skatos ārā, kā vējš mētā balto sniegu. Mums ir platākais ūdenskritums Eiropā – Ventas rumba, bet žēl, ka Staburagu sacūkoja. Manu aci piesaista un iemirdzina arī tās sārtās klintis, nu, tās mazās klintītes Gaujas malās, neatceros nosaukumu, varbūt tas bija Zvārtes iezis, jā. Skaisti katrā ziņā, lai kā tās sauktu.
Kad Dziesmu svētku koris iedrebina sirdi un Mežparka nestabilo skatuvi, es iemīlos mūsu zemē. Notis un valoda savijas dziesmās. Tradīcijas. Lepnums. Manuprāt, tieši šādos brīžos dzimst īstais patriotisms, un tā sajūta izpaužas visā plašumā. Pulsējot vienā ritmā kā veselums, puiki un meiteņi virina mutes, kamēr priekšā plātās kaut kāds āksts – diriģents. Latvietis vairs neuztver to vieglprātīgi esot tur augšā, tur priekšā vai tur pakaļā uz skatuves, ievibrējot kopīgā elpā, mēs apzināmies savu piederību tēvzemei un varbūt ne atklāti, bet tomēr priecājas par to, ka esam daļa no šīs tautas. Jo – Latvija - tie esam mēs, tā esmu arī es, un katrs Latvijas iedzīvotājs ir maza daļiņa Latvijas.
Gabaliņi krāsaini un melnbalti, skaisti un ne tik glīti, veido mozaīkas. Darbi labi un ne tik šķīsti, varonīgi un nīkulīgi, ar ticību un tālāku mērķi, kā arī bez cerībām un bezjēdzīgi veikti veido vēsturi. Cilvēki stipri un gļēvi, patiesi un meļi, labsirdīgi un ne tik jauki veido tautas un nācijas. Vēsture un nākotnes vīzijas, zeme un no tās dīgstošā mantība, valoda un tauta (jā, jā tur ietilpst arī valdība), tā ir valsts, tas viss kopā veido Latviju. Tavu. Manu. Mūsējo. Un vēl dažu ne tik labu cilvēku Latviju.
