“Es patiesību meklēju, kā pratu…”
/A.Brigadere/
Dzīve ir rudzu lauks, kur mēs, darba ļaudis, esam vārpas. Visi esam vienādi pēc izskata, visi kādreiz bijām mazs grauds, bet to, ka kādu ražu dosim, zina vienīgi Dievs. Tomēr liela nozīme ir tam, cik stipri pie Mātes Zemes turēsies ar saknēm, cik sīvi cīnīsies ar vējiem. Šīs pūles ir smags darbs.
Sprīdītis gāja meklēt laimi pasaulē, jo nezināja, ka laime ir mājās, darbā pie dzimtā zemes gabala. Tagad tādu „Sprīdīšu” ir daudz un viņi ir izklīduši pa visu pasauli. Vai tad dzimtā vēja dvesma nav tā, kura dod visvairāk spēka tam, kas agrā rītā sāk darba gaitas? Vienīgi mātes klēpī var atrast mierinājumu, vecmātes kamolu kulē - gudru padomu. Dzimtenē vectēvs māca cienīt darbu un darīt to ar gaišu prātu. Kopā ar tēvu iesist pirmo naglu, nopļaut pirmo maizes tīrumu, iestādīt pirmo bērzu. Jau no bērnības mēs augam, redzēdami neatlaidīgu vecāku, vecvecāku smago darbu. Vai tur tālajā zemē mūs kāds gaida, vai tur būs piena upes un nebūs jāstrādā? Būtu jau labi, ja mūsdienu Sprīdītis pēc iespējas ātrāk saprastu sen zināmās patiesības un neklīstu meklējumos, bet būtu pārliecināts - te Latvijā ir manas mājas, tikai te es varu būt īsti laimīgs, te ir mana ģimene un tikai te mani patiesi gaida un mīl.
Saimnieks, gadiem ilgi nesdams smagus graudu un kartupeļu maisus, saprot, cik sver dzīve. Darba cilvēkam ir zināma maizes dārgā cena, cik daudz sviedru tecēja darbu darot, cik tulznu bija uzberzts. Sliņķis māk tikai sēdēt, dzīvot uz citu rēķina, bet teiks, ka strādā augām dienām. Tieši viņi ir tie, kas sūdzas, ka dzīve ir grūta, naudas ir mazas, es braukšu ārzemēs un viss būs tikai rožainā gaismā. Bet tur tālumā, kas tur mūs gaida? Liela bagātība – diez vai, smags darbs – diemžēl mēs tur būsim tikai melnstrādnieki.
Bet mūsu senči taču prata veidot savu dzīvi un tukšā vietā būvēt jaunu māju, izcirtumā izveidot jaunu tīrumu. Tas bija smags darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. No mūsu laikmeta skatu punkta – rutīna, bet šodien notiek tieši tāpat, tikai mainās darba saturs, darba rīki, nemainīga paliek darba cilvēku attieksme – izdarīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas, gūt baudu, skatot darba augļus, redzēt mērķi nākošai darba dienai. Un viņš nesūdzas, ka ir grūti!
Mīlēt darbu nozīmē nodzīvot dzīvi ar jēgu. Pretrunā ar citu viedokli var izbaudīt darbu, ja dari to ar prieku, sirdi un dvēseli. Bet ja tomēr tas nesanāk, ir jāatceras, ka sevi ir jāpilnveido, bet sevī tad ir jāiegulda darbs. Ja mēs katrs to darīsim, sabiedrība kļūs gaišāka. Protams, būs arī kaut kas sliktais, jo pat saulei ir plankumi. Bet visu var labot, var labot ar darbu.
Bet tiem, kas strādā, jau daudz nevajag – savu zemi, māju, maizi uz galda un ģimeni pie tā. Viņi ir tie, kas cenšas nākamajai paaudzei, strādā tā, lai kaut kas paliktu arī bērniem un viņu bērnu bērniem. Kaut kad, un varbūt ne zem šīs saules, kāds apzināsies to, ko viņu senči ir izdarījuši, lai pasaule kļūtu labāka. Var jau būt, ka sapratīs, ka šī zeme, uz kuras viņi stāv, ir piesātināta ar sviedriem, ar mūsu tēvu un vectēvu sviedriem. Šajā zemē augs jauna labība, no kuras ceps jaunu maizi. To ceps jauni darba ļaudis! Un darīs to viņi mūsu Latvijā!
