Latvijas apskāviens.

Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam tik ļoti pieraduši pie mūsu ikdienas. Pie pilsētas, pie valsts.
Beidzies ir krāsainais rudens un ziema lēnām ielaiž savus pirkstus mūsu zemē. No rīta mostamies un redzam saltas svina debesis, bet galvā mums jaucas problēmas, plāni, jautājumi.
Kāds skolēns joņo uz skolu – laikam, kavē. Citur soļo kāds vīrietis uzvalkā un portfeli rokā, nogurušu, bet pārliecinātu sejas izteiksmi. Viņa skatiens bezmērķīgi klejo pa bruģēto ielu, kas ved uz darbavietu pilsētas centrā.

Kāpēc mūsu skatiens ir vērsts uz zemi, nevis apkārt?

Simtiem cilvēku tajā pašā brīdī traucas garām, lai mācītos, strādātu, vienkārši ietu. Vakarā mājās viņi noguruši paraudzīsies pa logu – viņus sveicinās tikai tālās laternas uguntiņa – un, kad viņu galvas pieskarsies spilveniem, tie iedomāsies: „Rītdien būs vēl viena grūta diena.”

Kāpēc ikdienas steiga aizmiglo mūsu acis un dvēseles?

Es esmu rīdziniece. Parasta skolniece. Meita. Māsa. Draudzene.
Bieži slikti izguļos, tāpēc, ka cenšos labi mācīties, nodarboties ar hobijiem un uzzināt dzīvē ko jaunu, nodarbināt prātu. Es laikam neesmu nekāds Cēzars.
Kādu dienu sēdēju ģeogrāfijas stundā. Biju jau izpildījusi uzdevumu un miegaini šķirstīju mācību grāmatu. Skatienu piesaistīja kāda fotogrāfija. Ķuķu iezis.
Cik gaiša un pazīstama ir šī vieta! Uzreiz atmiņā ataust visas tās reizes, kad ar laivām ceļojām pa Gauju. Atceros to iezi, smiltis, mežu apkārt, smieklus. Mani piepildīja iekšējs siltums. Es jutos kā ilgi neaplaistīta puķe, kura beidzot nogaršojusi pilienu ūdens.
Kā vēl vienu šo izjūtu piemēru varu minēt kādu fotogrāfiju mana tēva mobilajā telefonā. Tas ir ūdens avots netālu no mūsu vasarnīcas. Tas atrodas mežā, Gaujas Nacionālajā parkā, Skaļupes krasta. Kaut reizi nedēļā gadās, ka paņemu rokās tēva telefonu un skatiens uzduras bildei. Šajos brīžos es atceros siltās dienas, neskarto dabu, meža skaņas un jūtu, kā spēki atgriežas, ka debesis tomēr nav svina, bet gan pelēkām spalvām rotātas.

Tiešām, vai cilvēki neievēro un neatceras, kādā skaistā valstī viņi dzīvo?

Mēs skatāmies uz leju, jo tāda ir mūsu daba un dzīve ir grūta. Visi notikumi atkārtojas katru dienu, griežas vienā bezgalīgā riņķī...
Vajag mīlēt un vērtēt to, kas ir ap mums, paceļot skatienu augšup. Neatkarīgi no tā, kur atrodamies, mēs visi esam iekļauti skaistās maigās rokās - mūsu mīļās Latvijas apskāvienā.