Autors: Alise Kursīte / Daugavpils Krievu vidusskola - licejs
Vērtējums: +6
Vērtējums: +6
„Vara rati
Gari, plati
Ratu ratiem garām trauc...”
/V. Plūdonis/
Pulksten septiņi. Vilciens apstājas kādā mazpilsētas stacijā. Nedrošiem soļiem izkāpju uz perona. Sveika, mana dzimtā pilsēta! Eju pa galveno ielu. Pretī savas kailās zaru rokas noliec kastaņas, izaicinošas kā reklāmas apžilbina dažas nesen atjaunotas jūgendstila ēkas. Centrālajā laukumā rudens sindroma neskartas kā vienmēr stāv cēlās sudrabegles. Mākslīgais ūdenskritums. Savādi. Agrāk te tā nebija. Cik tad ilgi es neesmu bijusi mājās – Latvijā?
Viss te ir mainījies, bet agrāk, pirms dažiem gadiem, dzīve tā prasīja pārmaiņas. Diemžēl es biju pārņemta ar perspektīvu braukt uz ārzemēm, uz Angliju, kur vairāk iespēju, labāka izglītība, jauni draugi, kas man bija šeit ko darīt? Ekonomiskā krīze, bezdarbs, mazas algas... kas mani gaidītu? Ko Latvija man varētu dot pirms 10 gadiem? Nemierīgā sirds rāva mani prom no dzimtenes, no tuviniekiem. Vecāki palika te, viņi pierada un negribēja mainīt jau ierasto dzīves vietu. Viņi centās izmainīt valsti. Ne tikai sēžot pie televizora un datora ekrāniem, bet arī balsojot vēlēšanās par tiem, kuri, viņuprāt, spētu izraut valsti no bezdibeņa. Cerība, prieks un vilšanās...
Kā teica Mahatma Gandi: „Mums jākļūst par tām izmaiņām, kuras vēlamies redzēt!”
Vai es toreiz rīkojos pareizi, kad aizbraucu uz Angliju? Ar ko tad Latvija atšķiras no tās? Tur es biju pārliecināta, ka vēlāk būs darbs, varēšu veidot karjeru, nodrošināšu pārticīgu eksistenci. Studijas svešumā nebija lētas, tāpat arī dzīve bija neizsakāmi dārga, tāpēc nācās apvienot mācības ar darbu. Vecāki šad tad ieminējās, ka ar manu zināšanu līmeni Latvijā varēju iegūt arī bezmaksas izglītību. Tas mani nepārliecināja, jo pirms vairākiem gadiem braukt uz ārzemēm prom no tuvinieku aizbildniecības bija modē, tas arī ietekmēja manu izvēli. 10 gadu laikā esmu izgājusi īstu dzīves skolu, kur ir bijis gan daudz prieka, gan sāpju brīžu. Tomēr manī gruzd kāda sāpīga apziņa, ka visus šos gadus man nebija iespējas dzīvot tā, kā es pieradu Latvijā - sekot manas valsts tradīcijām, svinēt manas valsts svētkus, izjust dzimto vietu īpašo auru, jo vajadzēja ņemt vērā svešās zemes noteikumus. Ja tagad man būtu jāizvēlas, kur dzīvot, es būtu strupceļā. Jāizsver, ko esmu ieguvusi un ko esmu zaudējusi. Varbūt ir vērts atgriezties un pamēģināt vēlreiz?
