Kā palikt Latvijas patriotam sarežģītākajā situācijā?
Autors: Santa Manuilova / Viļānu vidusskola
Vērtējums: +23
Vērtējums: +23
Es tikko atvadījos no vēl viena tuva cilvēka lidostā. Protams, bija solījums par atgriešanos, taču man jau ir pieredze ar tādiem Sprīdīšiem, viņi atgriežas, bet tad atkal ir prom. Arī nākotnes vīzija nav mežģīnēs tīta. Un kā man palikt patriotam, kad visi faktori kliedz "PRET!"?
2009. gadā - "Opā, kā tagad būs?"
2010. gadā - "Gan jau izkulsimies, visi taču ir tādā bezdibenī!"
2011. gadā - "Pat matemātikas skolotājs nezina, kas darīt mūsu paaudzei!"
Vecāki krata paslēptākos krājumus no zeķēm, lai skolēnam būtu tas, ko pieprasa izglītības likumu "varoņi", studenti brauc uz ārzemēm, lai strādātu to zemju iedzīvotāju visnetīrāko darbu, un vēl vecāki sēž mājās un klusē, jo mēs esam tāda tauta, kas cietīs visu ar sakostiem zobiem, to mums iemācīja PSRS cenzūras režīms. Šādā naudas plūsmas virpulī vārds "dzimtene" it kā neiederas, taču laikam neviens cits šo situāciju nelabos mūsu vietā.
Lai kļūtu patiešām lepnam par to, ka māte un tēvs mani iesēja šajā Latvijas dārzā, jāzina vēsture - trīs atmodas. Kādreiz būtu jānostājas blakus Lāčplēšu kapa vietai un jābeidz žēloties, jo viņi ir lējuši asinis, bet mēs esam izlējuši veselu asaru jūru, kas taisnībā nemaz nebija nepieciešams. Arī tie varoņi varēja skriet uz ārzemēm, taču viņi izvēlējās ieroci, mežus un "Div' dūjiņas gaisā skrēja" pie ugunskura. Viņu motivācija bija dzīvošana savās mājās. Te nu parādās šī krasā atšķirība starp viņiem un materiālo mūsdienu cilvēku. Par tādiem mūs ir padarījuši apstākļi, veikals, kas par jebkuru preci vai pakalpojumu prasa brangu kodienu tavā naudas makā.
Un kur tad pazudis egoisms? Man taču nākamgad jāuzsāk studijas! Banāli būtu sūdzēties par budžeta vietu kritisko skaitu. Pēkšņi ir sajūta, it kā visa pasaule būtu aizmirsusi, ka es esmu tava, Latvijas nākotne. Man šī padarīšana izskatās, kā peldēšanās aizaugušā ezerā. Ir aizliegts pat domāt, ka celšu roku, lai vecākiem lūgtu naudu studiju maksai, tātad tomēr braukt uz ārzemēm?
Pilsētu, kurā es dzīvoju tikai reklamē skaistu, patiesībā vakarā man ir bail iziet ielā, jo vēl pusgadu atpakaļ ikviens runāja par maniaku baltās biksēs un zābakos, taču pat tas nav būtiski. Kur un kā man attīstīt sevi, ja iespējas ir niecīgas? Vai man iet klaiņot un dzert, kā to dara liela daļa manu vienaudžu? Laikam tā ir tikai domes vaina, kura žēlo naudu āras gaismekļu uzstādīšanai un bērnu laukuma dzelžus pēdējo reizi pārkrāsoja 3 gadus atpakaļ.
Es tiešām ticu, ka nostājoties pie brīvības cīnītāju kapa, mēs apzināmies, cik mēs esam nožēlojami, laicīgi un bezrūpīgi. Viņiem mūsu valsts dvēsele nebija tikai domes ēkās vai 18. novembra svētku pasākumā. Viņi nežēlojās, ka maizi, ko ēd jau pat vairs nevar pārkost ar zobiem, kas nežēlīgā aukstumā dreb skandinot Mocarta simfonijas. Tāpat es arī saprotu, ka mēs esam rūdīta valsts, pārcietīsim visu, to saku es, optimistisks idiots - Latvijas patriots.