Gribi? Vari! (16)

Gribi? Vari!
Pienācis laiks, kad visi vēlas kaut ko saņemt, bet nevēlas piepūpēlies, lai pie tā tiktu. Sakritību, savas lielās uzņemšanās un neiedomājama optimisma rezultātā, no patiešām pasīva cilvēka, kurš lielāko dienas daļu pavada bez mērķa, esmu kļuvis par to, kas es vēlējos būt–persona, kurai visu laiku ir daudz kas darāms, cilvēks ar mērķi. Bērnībā mācīja: „Ja ko vēlies, tad ej mērķim kaut pamazītēm pretī, jo neviens tev neko nepasniegs gatavu uz sudraba paplātes.” Tā ir! Viss iesākās ar to, ka, sasniedzot pilngadību sāku strādāt darbā, kur viss ir atkarīgs no manas centības, sagatavotības un attieksmes. Man bija svarīgi parādīt ko es varu, nežēlojot savu laiku. Tādā veidā darbojoties gan dienās un naktīs , gan darbadienās un brīvdienās, kļuvu pamanāms vadības acīs, tādēļ pārbaudīja uz ko esmu spējīgs. Man uzdeva dažādus uzdevumus, kamēr pienāca iespēja no parasta pārdošanas speciālista kļūt par projektu vadītāju. Nav slikti priekš astoņpadsmit gadīga jaunieša, kurš vēl nav pabeidzis vidusskolu, vai ne? Man ar to nepietika. Jutu, ka varu vēl ko vairāk, tādēļ sāku aktīvi darboties arī citur. Pašlaik papildus darbojos Saldus Jauniešu domē un vienreiz nedēļā vadu raidījumu par mūziku Saldus novada pašvaldības aģentūrā „Saldus radio”. Ar to ir par maz? Varu turpināt. Sevi pilnveidojot, esmu daļa arī Vārmes tautas deju kolektīvu un vokālā ansambļa. Interesantākais ir tas, ka dzīvoju vietā, uz kuru kursē autobuss tikai trīs reizes dienā: plkst. 6.20, plkst. 9.50 un plkst. 19.50.
Iespējams rodas jautājums: „Kā viņš to visu paspēj?” Jā, man nav mašīna un katru dienu, lai tiktu mājās, izvēlos daudzus un dažādus veidus, taču visbiežāk izmantotais ir autostopi, kura mani līdz šim vēl nav pievīlusi, jo vēlos būt mājās pie savas ģimenes, nevis pavadīt katru vakaru haotiskā atmosfērā dienesta viesnīcā.
Regulāri braukājot mājās, nākas sastapt arī vietējos pagasta iedzīvotājus, kuri par mani tik daudz nezin, bet tikai nojauš. 20 minūšu garais ceļš ir laiks, kad var par daudz ko parunāt, un parasti tajā laikā varu īsti pastāstīt kāda ir ikdiena un ko daru. Tas viņos rada nelielu izbrīnu, jo, cik dzirdu, daudzi neuzņemas tik daudz, cik to esmu uzņēmies es. Ar to vēlējos pateikt, ka var paveikt daudz ko, ja tikai grib. Es ticu, ka man vēl viss ir priekšā, bet nelielu, pavisam maziņu, iemīdītu taciņu aiz sevis jau esmu iebridis.
Galvenais ir darīt, nevis sūkstīties, ka nekas nav iespējams, jo nekas nav iespējams tikai tiem, kas neko nedara. Norobežojies ar maksimumu!