Sava mūža laikā mēs piedzīvojam daudzus dažādus emocionālus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, taču tikai nedaudzi ir tādi, kuri spilgti paliek atmiņā un mirdz kā Polārzvaigzne debesīs.
Kā spilgtāko dzīves piemēru, kurā savijas prieks, mīlestība, laime un arī atbildības sajūta, varu minēt tādu kā pārejas posmu no bērnības pieaugušo dzīvē. To spilgti izjutu bērnībā, beidzot bērnudārzu un uzsākot skolas gaitas.
Pirmo reizi, atvadoties no mīļajām audzinātājām un mīkstajām rotaļlietām, kā arī telpas, kurā pavadīti 2 brīnišķīgi, bezrūpības pilni gadi, ieeju skolā – zināšanu un atmiņu krātuvē, kurā pavadītie gadi arī nepaliek aizmirstībā, bet tiek noglabāti kādā svarīgā, bet ne tālā atmiņas mapītē, kuru pēc sirds patikas varu aplūkot, kad vēlos, un atminēties tos laikus, kad bija tik labi....
Ja bērnībā atrados savu rotaļu dzīvnieku ielenkumā, kurā man tik ļoti patika uzturēties, tad tagad esmu tādu pašu bērnu ielenkumā kā es, kuri ir ar savām jūtām, atmiņām, priekšrocībām un trūkumiem. Taču maniem zvēriņiem tā nebija. Viņi man bija ideāls, kam līdzināties. Tie nekad man nepārmeta manis darīto, nenosodīja manus lēmumus un nepievīla, kad bija man vajadzīgi. Vismīļākais no tiem man bija zaķis, kuru tā arī vienkārši saucu par zaķi. Tas bija mans ceļabiedrs plašajā pasaulē, kurā tolaik vēl lūkojos bērna acīm, un dvēselē kvēloja nesatricināms miers. Lai gan nosmērēts, mazliet noplucis, bet tomēr mans mīļākais. Mēs taču arī nepametam draugus tikai tāpēc, ka viņiem nav atbilstoša apģērba, vai tiem ir netīras rokas vai seja. Tas ir labi, ka dzīvojam līdzās viņiem, jo, ja draugi nebūs vienoti, tad salūzīs visa pasaules kārtība, ideāli, kuriem vēlējāmies līdzināties, sairs un pārvērtīsies sīkos putekļos, kurus vējš aiznesīs uz neatgriešanos. Tad tos vairs nevarēs atgūt tāpat kā bērnību. Taču draudzība atšķiras no bērnības, jo, kaut visiem atšķirīga, ir arī kaut kas kopīgs – to nekad vairs nevarēs atgūt. Vienalga, vai bērns ir no bagātas, vai nabadzīgas ģimenes, jo nauda šeit nespēlē nekādu lomu.
Mēs visi labprāt atgrieztos bērnībā, jo, piemēram, man tas bija laimīgākais laiks mūžā. Tas ir laiks, kad bērns ir brīvs, patiesi brīvs no visa, kad ir iespēja izjust savu iekšējo pasauli un mīlestību, kuru sniedz apkārtējie. Kaut gan bērnība nav pārsieta ar spoži mirdzošu lenti, taču tā ir dāvana, kas dota visiem. Pat tie, kuri saka, ka nav saņēmuši dāvanas, maldās – viņi ir saņēmuši dzīvību un savu bērnību.
Bet tad pienāk laiks, kad bērnība beidzas. Man bērnība beidzās, sākot mācīties 1. klasē – bez rotaļlietām un pasakām, bet jau klasē nopietni apgūstot zināšanas. Un neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts. Viss kādreiz beidzas – mūsu sapņi, cerības, ilgas un alkas. Taču katras beigas ir kā jauna sākums, un tad ir svarīgi zināt, ka tie, kuri mūs mīlēja, vēl to nav pārstājuši darīt, bet tieši otrādi – tagad mūsu visu sirdis pukst vienā ritmā.
