Autors: Ieva Radvilaviča / Valmieras Valsts ģimnāzija
Vērtējums: +2
Vērtējums: +2
Jau iesākot rakstīt acīs sariešas asaras. Nē, ne jau skumju- prieka. Prieka, par to, ka Tu man esi. Visa mana dzīve ir viens emociju un sajūtu mudžeklis, bet ar Tevi saistās tikai laime.
Vēl kā šodien atceros kā Tevi pirmoreiz satiku- māsiņa teica: ”Vēl tikai vienu reizi un tas viss beigsies!” Bet patiesībā tas bija tikai sākums. Sākums kaut kam skaistam- Tavai dzīvībai. Tāda maza un saraudājusies sarkana tad tu gulēji man virsū, un mamma teica, ka Tu esi skaista, bet viņa to varēja neteikt- es to zināju vēl pirms Tevi ieraudzīju. Vēl pirms dzirdēju tavu izmisīgo kliedzienu, kas izraisīja manī saldeni rūgtu sajūtu- no vienas puses gribējās lai Tu jūties labi, bet no otras- Tu beidzot biji klāt. Vēlāk, kad bijām divatā, turot Tevi uz rokām, gribēju Tev izstāstīt, cik ļoti Tevi mīlu, un, ka ar mani Tu vienmēr būsi drošībā, ka vienmēr būšu Tev blakus, kad Tev to vajadzēs, bet sapratu, ka vārdi Tev tāpat neko neizteiks. Palika tā skumji, tomēr redzot Tavu mierīgo sejiņu, kad Tu gulēji, es sapratu, ka tāpat to zini.
Es biju piedzimusi no jauna, reizē ar Tevi. Cita es. Mamma. Tik sentimentāla, ka tagad saprotu, kādēļ mana mamma Māmiņdienas koncertā ceturtajā klasē nobirdināja asaru. Tas tādēļ, ka pašai asaras sariesās acīs katru reizi, kad pirmajā laikā pasmaidīji, un smaidīji Tu daudz.
Tevi gaidot, visiem jokoju: „Mana meitiņa būs pati labākā! Viņa būs skaista, gudra, veselīga, mīļa un nemaz neniķosies!” Bet te nu Tu esi, tieši tāda, kā es jokojos- perfekta. Siltums ielīst sirdī katru reizi, kad pamosties un, paskatoties manī, pasmaidi.
Bet tāda tu neesi man vienai. Tētis pirmoreiz Tevi ieraugot smaidīja. Arī viņam acīs bija laimes asaras. Lai gan, būdams „īsts vecis”, viņš tās ātri noslaucīja un izlikās, ka nekas nebūtu noticis, es to pamanīju. Un vairāk pierādījumu man nevajag par to, ka arī viņš jūt to pašu.
Lūk manas grandiozākās sajūtas, kas sākās kopš es uzzināju par Tevi un turpinās vēl tagad. Sajūtas ko rada mīlestība, kādu vēl nebiju jutusi. Beznosacījumu, neierobežojama, neizmērāma un vārdos neizsakāma. Tikai tagad esmu iemācījusies novērtēt to, kas man ir- ģimeni. Savus vecākus, kas mani ir atbalstījuši visu dzīvi un, kuru dēļ esmu tur, kur esmu, bet galvenais laimīga, Tavu tēti, kas man dāvāja Tevi, kurš ir ar mums kopā un pat pacieš manu smago raksturu, mazo māsu un visbeidzot Tevi, princesīt. Mana vienīgā vēlme- kaut Tu kādreiz apzinātos kā es, ka viss ko mamma manā labā darījusi, lai arī tajā brīdī šķita nepareizi, galu galā noved pie laimīga iznākuma, un kaut es mācētu Tev būt tik pat laba mamma kā manējā man!
