Skan manu pēdu kontūrlīnijas, saskaroties ar rudens ceļa noslēpumainību. Sasmaidos ar sirdi un iemalkoju gaisa kokteili.
Nezin no kādiem dziļumiem atveras mana tikko dzimusī septītā acs, un es pēkšņi saaužos ar rudens sarkandzeltenoranžzeltainajām lapām, aizmirstot par matemātiku, ķīmiju, fiziku, nenomazgāto loga rūti, zem gultas paslēpto kartupeli, atvainošanos salauztajai pildspalvai, nenoslaucīto putekļu slāni grāmatu sirdīs, karsto vasaras skatienu sev aiz muguras un zvaigžņu skriešanās maratonu tumšajās naktīs, jo es esmu „sadziedājusies” ar rudeni.
Mani mati plīvo vējā kā pārsteigta eža lokatori, bet es vienalga dodos skrieties rudenī. Man vajag, un es lidoju!
Lūk,lūk, mani pirmie spriganie soļi novembra krāsainajās emocijās. Ejot garām lielajam akmenim, kurš atpūšas, atspiedies pret kļavu, savām brīnumpilnajām ačtelēm ieraugu smaidīgo baraviku, arī viņai šis rudens šķiet piemīlīgs. Man patīk baraviku filozofija - augt krāšņākajās vietās un izjust pasaules skaistāko lapu deju, kas kā mazas planētas kursē zemes izplatījumā (baravikas rudenī? Hmm...mazliet dīvaini, bet arī tā dzīvē gadās!).
Arī zirnekļu tīkli uzvilkti kā ģitāras stīgas, veido skaistāko gleznu, kuras krāsas atstaro dabas vienreizību.
Netālu no staltā ozola es izlēkājos ar saules zaķīšiem. Izkūleņojos, izsmaidos, izsmējos un esmu laimīga.
Bet vakarā es apgulstos kalna gala smilgu pļavā un sapņoju par dedzīgi sarkanajiem kastaņiem, kas guļ netālu no manis un smaida. Vai apaļajiem puikām nav smagi? Kājiņu tiem nav, viņi nevar redzēt visu skaisto rudeni, bet, nē, sēžot uz lielajām lapām, viņi redz šo rudeni daudz krāšņāku nekā es. Viens no kastaņbērniem man noslēpumaini stāsta par to, kā rudens kailās ēnas pārtop neizbēgamā siluetā uz drūmajām ielām un vēsajiem bruģiem, kā pūš rudens trakulīgie vēji, cik īss ir taureņa mūžs... Viņš stāstīja vēl daudz pasakainu lietu, bet es jau to visu nedzirdēju, jo biju aizdomājusies par to, ka drīz pamodīšos, rudens vēl būs, bet vairs ne tas, jo atskries ziema un nomainīs manu mīļāko gadalaiku, kurā es jūtos tik laimīga! Skumji, bet skaisti...
Šīs neaprakstāmās sajūtas es piedzīvoju katru rudeni, esmu ļoti pateicīga tam par dāvāto prieku, kurš krīt manās plaukstās kā skaistākā sirdsdziesmas melodija.
Komentāri
Dina Staškeviča07.03.2014. 12:26
jauks darbs
Sandra Leonoviča05.03.2014. 11:09
Esmu patiikami parsteigta!Apskauzams skatiens uz dziivi!Kaut mums katram taads buutu!!!!
Artjoms Krupko05.03.2014. 09:27
Malacis, tas tiešām bija pārsteigums lasīt.
Vita Rivare19.02.2014. 20:49
Lai smaids rada smaidu un veijksmi!!!
Kaspars Antoņēvičs19.02.2014. 12:07
labs darbs :)
Biruta Bartuša(Lauska)18.02.2014. 23:10
Ļoti labs darbs. Lai veicas.
MARGARITA Timofejeva18.02.2014. 08:16
Ja tik tiesam interesants darbins! Malacis! Lai veicas!
Anda Abuže17.02.2014. 12:50
Tiešām ļoti emocionāls darbiņš. Galvenais - neapstāties darba procesā.
Anita Vaivode17.02.2014. 12:43
Valoda ir dzīva un emocionāla. Lai veicas, Renāte!
