Manas sajūtas stāsts

Ūdens ir tas, kas ikreiz izraisa „skudriņu skriešanu pa muguru”, jo mani piesaista it viss, kas ar to saistīts. Tas var būt spēcīgs lietus rudens naktī, atsvaidzinoša pelde karstā vasaras dienā un silta vanna aukstā ziemas vakarā, un vienmēr saskare ar ūdeni man liek just „skudriņu skriešanu pa muguru”.

Par lietu, kad tas līst, es jūtos laimīga, jo tā vien gribas izskriet ārā un samirkt. Smaids man ir plašāks par plašu, kad sajūtu lietus lāses sitamies manā plaukstā, bet, kad esmu mājās, tad sirdi pārņem miers, klausoties patīkamajā skaņā, ko rada piļu bungošana pret palodzes virsmu. Vismīļākās man ir lietainās rudens naktis, kad nemaz negribas aizmigt, bet tikai klausīties, kā aiz loga līst.

Vispatīkamākā sajūta karstā vasaras dienā ir ilga un lēna pelde, jo tajā brīdī es saplūstu ar ūdeni, tas pārņem katru mana ķermeņa daļu. Tikai pieskaroties ūdenim ar pirkstu galiem, stāvot jūras krastā, „pār muguru pārskrien skudriņas”. Tajā brīdī nebiedē, cik spēcīgus viļņus rada vējš un cik auksts ir jūras dziļumā, bet gan gribas priecāties un pat raudāt aiz laimes, ka man ir dota iespēja mācēt peldēt, lai saplūstu ar ūdeni un baudītu to. Tā ir pasakaina sajūta.

Pēc pavadītās dienas ziemas aukstumā, kad viss ķermenis nosalis, vienīgā vēlēšanās ir atpūsties siltā vannā. Es izbaudu katru sekundi, ienirstot arvien dziļāk vannā, lai redzētu, kā katrs manas ādas gabaliņš tiek pārklāts ar ūdeni, un ikreiz, kad tikai mana galva ir palikusi virspusē, es sajūtu spēcīgu „skudriņu skriešanu pa muguru”. Tajā brīdī man nekas vairāk nav nepieciešams, jo vēlme sajust ūdeni ir piepildīta.

Ūdens ir visas dzīvības pamatā, un esmu laimīga, ka varu to just ik brīdi. Nekas cits manī neraisa tādas sajūtas, kuras spēj radīt tikai ūdens.