Manas sajūtas stāsts

Mans pirmais, bet – esmu pārliecināta – arī pats būtiskākais un lielākais sajūtu piedzīvojums atgadījās salīdzinoši nesen. Līdz tam – es nemaz nezināju, ko nozīmē just. Es nezināju, kas ir sajūtas, un, godīgi sakot, mani māc baisas aizdomas par to, ka es visu šo laiku tikai truli eksistēju. Kamēr vēl neviena, pat ne vismazākā, sajūta manā dzīvē nebija ieplanējusi kā pavasarī ieraudzīts tauriņš, tikmēr man likās, ka nekas tā neraksturo cilvēka būtību kā spēja abstrakti domāt, redzēt, dzirdēt, pieskarties. Tagad es domāju savādāk. Manuprāt, pirmais faktors, pēc kā vērtēt, vai tu esi cilvēks vai drusku necilvēks, ir spēja just, spēja nebaidīties no (sa)jūtu plūsmas, kas var izskalot vēl nepiedzīvotos krastos gluži kā Kolumbu Amerikas piekrastē.
Visu manu eksistences gaužām garlaicīgo periodu nepavadīja itin nekāda saikne ar pasauli. Es nelaidu pasauli caur sevi, un, saprotams, nekādas sajūtas manī nevarēja ne dzimt, ne mirt, es biju tikai tukšs molekulu veidols, nepiepildīta čaula. Krūze manās acīs bija tikai krūze, kafijas garaiņi – tikai caurspīdīgi dūmi, saulesstari – tikai parasts gaismas avots, smaidoši garāmgājēji – tikai daļa no cilvēku masas, ar ko man jādala šī simetriskā zemeslode. Es nemīlēju, bet arī neienīdu; es nepriecājos, taču neraudāju; es it kā biju, bet patiesībā jau – nekas es nebiju. Nekas. Man jau kopš dzimšanas bija jābūt daļai no pasaules, kura pulsē vienā ritmā ar zemes ritmisko sirdi, bet – nekā. Man nebija šīs īpašās, ķīmiskās reakcijas ne ar ko – es vienkārši nereaģēju.
Es piedzimu krietnu laiku vēlāk pēc savas ierašanās uz šīs pasaules. Un es esmu gatava dalīties šajā stāstā.
Es neatminos ne konkrētu datumu, ne dienu, pat ne to īsteno mirkli, kad notika TAS. Es atceros vien to brīnišķīgi vardarbīgo eksploziju, kas notika kaut kur manī. Vai varbūt – kaut kur tālu kosmosā, tai zvaigznē, kas atbild par katru manu soli, domu un darbību. Likās, ka kāds atrauj vaļā man acis, ka tas skandalozais orgāns – sirds – sāk rībēt, dauzīties un pieliet mani ar dzīvību. Es beidzot ieraudzīju pasauli – ne sēpija toņos vai vienmuļi melnbaltu, bet krāsainu. Es reizē smējos un raudāju, jutu gan līksmi, gan melanholiju. Pēkšņi likās, ka pat sāpes ir skaistas, jo tas nozīmēja tikai to, ka es beidzot varēju just. Ka kaut ko jutu. Ka laidu pasauli caur sevi, beidzot veidojās reakcija un es pārvērtos par kaut ko, es vairs nebiju apsegta ar absorbējošu vienaldzību.
Sākumā mani pārņēma, nemelošu – milzīgs! – apmulsums, un es nesapratu, kas notiek. Bet es beidzot biju kļuvusi par cilvēku. Krūze vairs nebija tikai krūze – es sajutu ilgas pēc tās vēlajos vakaros, kad rudens aukstums plandīja manus matus un lika trīcēt visam ķermenim. Agrāk, ak, agrāk – tā krūze bija vien podnieka darināts trauks, neliels, ar osu – bet tagad, kad es sajutu ilgas pēc silta un veldzējoša dzēriena, sapratu, ka nekā brīnišķīgāka par to nav. Viss ieguva pavisam citu nozīmi – un tas, pateicoties spējai just. Gluži kā jau redzētu filmu noskatīties ar 3D efektu un pamanīt nianses, kas vienmēr paskrējušas garām nemanot. Sajūtas radīja neapšaubāmu klātesamības izjūtu. Es esmu šeit, jo es jūtu! 
Mums nevajadzētu sevī šo spēju just censties apslāpēt aiz vienaldzības maskas. Ļauties tām sajūtām, lai arī kādas tās būtu, jo kas gan cits, ja ne tās, spēj apliecināt, ka mūsos slēpjas īstena cilvēka sirds? Es zinu, ka dzīve – tā ir viena baisa padarīšana un neviens jau negrib tikt sāpināts, atraidīts, nesaprasts un tā tālāk ,joprojām, mūžīgi mūžos, bet... vai labāk ir nejust neko? Vai labāk visu dzīvi pavadīt eksistējot, nevis pārdzīvojot visu, ko vien dzīve-viesmīle atnes uz savas emociju paplātes? Tu esi, ja jūti. Un es jūtu. Es peldu šajā sajūtu jūrā, un, pat ja reizēm vairāk grimstu, nekā turos virs ūdens – tas nekas. Sajūtu ūdens manām plaušām nevar nodarīt ļaunu, tas tikai tās iedarbina vēl jo vairāk, un es katru nākamo ieelpu veicu ar pārpasaulīgu prieku. Es jūtu. Es esmu. Bet tu?