Sajūtu kaleidoskops (1)

Sajūtu kaleidoskops
Viena no mīļākajām rotaļlietām bērnībā man bija kaleidoskops. Es ilgi varēju lūkoties, kā krāsainie stikliņi sabirstot veido mozaīku – katru reizi citādāku. Kaleidoskops sen jau kā saplīsis, krāsainie stikliņi izbiruši, bet mani nepamet ticība, ka tie nekur nav pazuduši. Kaut arī neredzami, tomēr veido jau pavisam citādas mozaīkas – manas sajūtas. Tagad. Šodien. Pavisam īstas. Tās izspurdz no manis kā raibu tauriņu bars, kas bijis iesprostots stikla burkā. Kad vāks vaļā, brīvību sajutuši, tie nelido laukā pa vienam, bet kā krāsains ziedlapu mākonis brāžas pret debesīm. Kā lai noķer vienu šajā trakajā tauriņu putenī? Tā, lai tam spārnus neaplauztu? Tāpēc es valdu savas plaukstas. Izvēlos vien tauriņa spārna pieskārienu pie vaiga.
Aizlido dzeltenais taurenis – laimes sajūta... Kā saules zaķēns tā reizēm var pazibēt gar acīm. Tik ātri, ka ieraudzīt paspēju vien sīku zibsni. Kā pūkaina bite, kas atstāj uz lūpām saldu medus garšu. Aizdūc gar ausīm tik žigli, ka nespēju pat padomāt – paliks uz mana pleca vai iedzels uz atvadām. Bet šoreiz viņa kavējas ilgāk – kopā ar maniem jauniegūtajiem draugiem. Šogad uzsāku mācības citā skolā. Tā kļuva man par pasauli, kurā jūtos kā strazds, kam knābis pilns melodiju. Reizēm šķiet, ka nošu atslēga dzenas pakaļ – grib mani aizslēgt, lai agrajos darbdienu rītos pa ceļam uz skolu es trallinādama neizbirdinu visas notis!
Re, aizlido vēl viens tauriņš – brūnais! Un vēl viens – sarkanais... Tās ir manas dusmas un sāpes. Un es atceros dienu, kad redzēju, kā mazi puikas, ziņkārības mākti, centīgi aizmīdīja zemes bišu alas, kad bites tur bija ielīdušas. Viņi vēl nesaprata, ka mājvieta tad kļūs par kapu. Dzīvībai. Nesen es pati sajutu to, ka arī piecdesmit četri cilvēki var izdzīvot sīko kukainīšu likteni. Svešā sāpe dzēla neparasti asi – kā zāģa zobi, kas griež līdz kaulam. Dusmas par notikušo šļācās ārā kā putainas brizgas no CocaColas pudeles, kad tā pārāk stipri sakratīta. Saka, ka sāpes pamazām pāriet un laiks tās apaudzē kā ciņus ar sūnu. Var jau būt... Bet man šķiet, ka ciņa iekšienē sāp tāpat kā agrāk, tāpēc jau arī nespējam aizmirst tos, kas bija starp mums.
Skaties, izlido vēl viens tauriņš, pavisam necils un pelēks! Bēdas? Bija, bija. Manās atmiņās dzīvo sajūtas arī par tām. Nolaidās pār mani tāds pelnu pelēks mākonītis. Pat dažas lāsītes nobirdināja. Tu saki, ka tās bija asaras? Tev taisnība! Tādas dīvaini sāļas jau bija tās lāsītes... Par ko skumu? Žēl bija atvadīties. Un nelīdzēja arī jestrā dziesmiņa. Paldies latiņam, latiņam, latiņam... Līdzi dungoju, bet uz jauno ierēdni Eiro skatījos tā mazliet šķībi. Kā pieradīšu, kā iedraudzēšos? Ja tā pavisam godīgi – atzīstos, ka drusciņ no tā arī baidījos. Bet nekas, esam sadraudzējušies, saprotamies labi.
Melns taurenītis! Izrādās, ir arī tādi! Izmisums. Kā melns negaisa mākonis. Eksāmens fizikā vai ķīmijā, vidusskolu beidzot. Izmisums, eksāmens, starpā – vienādības zīme. Tās noteikti nebija mazās skudriņas, kas man tobrīd, šo ziņu izdzirdot, pār muguru skrēja, bet gan lielās, sarkanās, kas sāpīgi dzeļ. Vēl tagad domāju, kā piespiest iemīlēt to, kas svešs?!! Melnais mākonis parūca, pazibeņoja un izgaisa tālē. Varbūt vairs neatgriezīsies? Pie manis, gaišmatainās meitenes no laukiem. Un tāpēc es ņemu rokās mikrofonu un uz brīdi pārtopu par solisti... Un pludinu krāsas pa balto papīru un uz brīdi pārtopu par mākslinieci... Un spēlēju savas lomas un uz brīdi pārtopu par aktrisi... Un šajos brīžos es varu justies laimīgāka par visām pasaules džeinām fondām, jo tas viss notiek ar mani, dzīvo manās sajūtās, un tieši par to jau arī ir mans stāsts.
Vēl ļoti gribētos sagaidīt izlidojam balto taureni... Viņa spārna pieskāriens man sniegtu to patīkami maigo sajūtu, kas iezogas pakrūtē un rotaļīgi kutina gluži kā ar burvju spalvu. Neviena laika cilpa nespēj sagūstīt balto – mīlestību.
Nu Tu esi ieskatījies manā sajūtu kaleidoskopā. Ceru, ka spēji saskatīt arī manu sajūtu mozaīkas!