Manas sajūtas stāsts (6)

Cilvēki ikdienā piedzīvo daudz sajūtu - cits vairāk, cits mazāk. Kāds spilgtāk, kāds ne tik spilgti. Ir cilvēki, kuri ir sajutuši tās lielās un vārdiem neizpaužamās sajūtas, kad paveikuši ko nozīmīgu sev vai citiem- satikuši kādu slavenību, uzkāpuši Everestā, ieguvuši godalgotu vietu kādā pasaules mēroga olimpiādē vai pārlidojuši pāri Klusajam okeānam. Šis stāsts nav par tiem ļaudīm, tas ir par kādu mazu meitenīti Ievu.
Viņai bija seši gadi, kad mamma viņu nolēma aizvest uz teātra bērnu studijas atlasi. Viņa pat nezināja, kas tad īsti tas teātris ir, bet bija priecīga, ka varēs tajā piedalīties. Apņēmības pilna, meitene sāka mācīties dzejoli. Patiesībā, tas nemaz nebija grūti. Ievai iemācīties dzejoļus un jebkādus citus tekstus bija diezgan viegli, jo viņai tas patika.
Pienāca lielā diena. Meitene, uztraukusies kā vēl nekad, iegāja istabā. Tur sēdēja jauks vīrs un lūdza, lai viņa nodeklamē dzejolīti, ko bija iemācījusies. Vēderā lidinājās taureņi... Nē, tie nebija taureņi - tas bija kaut kas lielāks. Pa muguru skrēja skudriņas, un galvā sitās reibinošā teātra atmosfēra. Dzejolis bija par brūklenēm, tas bija diezgan garš (ņemot vērā Ievas jaunumu). Pirmo pantiņu norunājusi, viņa laimīga paskatījās vīra sejā, jo iepriekš, uztraukuma ietekmē, viņa bija lūkojusies uz milzīgo puķupodu telpas malā, puķe bija sarkana , koša un uzmanību saistoša. Sapratusi, ka vīra seja ir laipna un mīļa, viņa dzejoļa turpinājumu norunāja, skatoties vīram acīs.
Vērotājs, sajūsmas pilns, iesmējās un aplaudēja. Kamēr viņš stāstīja, cik ļoti Ieva viņu pārsteidza ar savu apņēmību, jo, tik jauna būdama, viņa iemācījās un skaistāk par daudziem pieaugušajiem norunāja šo dzejoli, meitene sāka iemīlēt teātri. Viņa sajuta teātra gaisu savos matos, teātra balsis savās ausīs un teātra degsmi savā sirdī. Viņa skaidri apzinājās, ka šī noteikti nav pēdējā reize, kad atrodas šajā ēkā.
Tā meitene biju es pirms deviņiem gadiem - maza un apņēmības pārņemta. Un ticiet vai nē, bet tās pāris minūtes, kuras pavadīju, deklamējot šo dzejoli par brūklenēm, man bija ļoti nozīmīgas, jo tieši šīs minūtes ietvēra to sajūtu, kuru tik ļoti iemīlēju - teātra mīlestības sajūtu. Un varbūt tieši tāpēc es vēl joprojām regulāri ierodos un uzstājos šajā ēkā - teātrī.