Autors: Jūlija Popova / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +2
Vērtējums: +2
Saņem sevi rokās! Trīs, divi... Aiziet!
Skatuve ir tukša. Es dzirdu kā pukst mana sirds. Kur jāiet? Vai! Mani apžilbināja gaismas stars, cik neveikli. Kāpēc man tas jādara? Vēlos atgriezties savā bērnībā.
Vasaras pavadīju pie mīļās vecmāmiņas. Visjaukākie brīži man asociējas tikai ar viņu. Izdilušā paklāja aromāts, tas bija cukura un vaniļas sajaukums. Mēs vienmēr abas sēdējām uz tā, mums patika šķirstīt veco bilžu albumu vēsajās vasaras dienās. Katrai bildei bija savs stāsts, apslēpts, bet iemūžināts un sakārtots pēc datumiem, notikumiem, un tā smarža ... Smarža, kas pat līdz šodienai mani nepamet. Cilvēki bildēs bija kā aktieri - kāds labāks, kāds sliktāks. Viņiem visiem bija dažādākas emocijas: prieks, satraukums, bēdas , pat bailes.
Visvairāk par visu man patīk klausīties. Klausīties vēja svilpienos vai putnu čivināšanā, vai pērkona negaisā. Tas viss ir fons, man patīk klausīties stāstos, un nav svarīgi, vai tie ir īstie, vai vecmammas izdomātie. Nekad nesapratu, kāpēc dzīve ir spēle ar laimi? Vai tad tas ir laimests , un kas sekos pēc tam? Daudz jautājumu, maz atbilžu.
Esmu mierīga. Atskan pirmais zvans - esmu gatava doties izspēlēt savu lomu. Savu pirmo un pēdējo, savu vienīgo lomu. Kāds paķēra mani aiz rokas. Tas bija manas lugas galvenais varonis.