Vasaras vidus karstumā mutuļojošais gaiss bija sagriezis virpulī arī jūru. Tikai mēs, trakie ūdens cilvēki bijām metušies tās negantajos apskāvienos un ielaiduši jūru sevī. Pakļāvušies un atdevušies tai, jo vienreiz piedzīvojot jūras apdullinošo brīvību, pasaule rādās caur citu, kristālskaidru prizmu. Es izgāju cauri šai vētrai, sālī izmērcētiem matiem un virvju noberztām rokām.
Ir pienācis pirmais vakars pēc vētras. Jūra ir pārvērtusies spogulī, kurš viz neticami pelēkā mirdzumā un padebesi pāršķeļ vientuļš, degošs, rietošās saules sveiciens pēdējiem palicējiem. Dzirdama vien ritmiska viļņu lūzšana pret kuģa novaskotajiem sāniem un buru pluinīšanās, to izmisīgajos centienos noķert pēdējās vakara brīzes. Krasts ir neredzams, nesasniedzams. Krasta nav, ir tikai ilūzija. Itin dīvaini sāk šķist, cik daudz cilvēkam var nozīmēt plāna zemes strēle pie horizonta. Šajā mirklī, kad stāvēju viena un visapkārt pletās vien nebeidzama jūra, es piepeši sapratu visu. Nevis banālās atklāsmes par to, kā jārīkojas vai, kas ir laime, bet gan dzīves brīnišķīgo vienkāršību. Es izjutu savu planētas mēroga niecīgumu un absolūto brīvību, ko šī nenozīmība sniedz. Pārtapt par kaiju šajā mirklī būtu bijis tik vienkārši. Pacelties spārnos aizvien augstāk un augstāk, līdz mākoņi varētu noglaudīt manus sānus. Man gribējās gavilēt no piepildītajām brīvības alkām, kuras kā vilnis vēlās pāri manam augumam, pamazām ieplūstot katrā muskulī un to piepildot ar visnepārspējamāko vieglumu. Es turpināju tur sēdēt vēl ilgi, kuģim klusi laužoties cauri ūdens pielietajām ielejām un naktij. Redzēju, kā parādās pirmās zvaigznes, kā lec mēness, ieģērbies rozā plīvuros, no kuriem iztinās tikai sasniedzot debesjuma smaili, taču šī brīvības un vienkāršības izjūta palika manī. Pēkšņi, es varēju būt jebkas. Varbūt, ka tas bija jūras dāvātais plašums, kurš tik negaidīti ielija manī un ļāva mazajām vieglprātības un dulluma zivtelēm rotaļāties manās domās. Tās šaudījās uz visām pusēm, izceļojot ideju okeānus un ienirstot ambīciju dziļvagās, ticībā un cerībā, ka viss ir sasniedzams. Es ielaidu jūru sevī. Tā tapa par daļu no manis un es par daļu no jūras. Nu mēs viļņojamies cauri dzīvei kopā.
Tā bija skaista vasara, bet ziemā šī brīvība tiek aprakta kupenu kalnos. Tikai kādā brīvākā brīdī var to izvilkt, jau noputējušu un noskrāpētu, kā trauslu stikla bumbiņu, kurā noķerts mans mazais mirklis, un nopulēt līdz kristāldzidrumam. Nu es gaidu laiku, kad varēšu pie jūras atgriezties, pārkarināt kājas pāri bortam un ļaut šļakatām aizskart manas pēdas. Es varēšu no jauna doties brīvības meklējumos, līdz zeme izzudīs un paliks vien maza meitene un jūra, kurai krūtīs spārnus vēcina brīvības putni un kura visskaistākajā vientulībā ir gatava stāties pretī pasaulei.
