Karstas rīta saules apspīdēts, es pamostos savā bungalo. Palūkojoties caur logu, redzu, ka pludmale joprojām ir skaista, okeāna plašumi tik nepārredzami. Ūdens virsma lēnām, pat nedaudz kautrīgi, viļņojas. Viegls vējiņš kustina palmu galotnes. Pavēršos uz durvju pusi. Tur stāv Viņa, viņai rokās kokosrieksts un kāds atspirdzinošs dzēriens. Ak, kā es gribu iejusties tādā situācijā.
Tik bieži – naktīs, rītos, garajās kulturoloģijas vai vēstures stundās – galvā šaudās visdažādākās domas. Tik daudz gribu sasniegt, tik daudz gribu iegūt. Tas viss dvēselē atstāj ko dīvainu. Dvēseli pārņem trīsas, sirds sitas ar pārlecieniem – ja nu neizdosies? Ja nu viss, kas man paliks, būs tukšums dvēselē, ko atstājusi mana pārpūle? Prātā zogas viena doma – šī ir mana dzīve un tā beidzas ik pa minūtei. Vecāki bieži mēdz ieminēties:”Nepārdzīvo, ja kaut kas neizdodas, tev taču visa dzīve vēl priekšā! Izbaudi jaunību, šos trakos gadus!” Ja vien es tā spētu. Es uzskatu, ka mēs katrs varam darīt ko gribam tikai tad, kad mums nekā nav. Kad nav, ko zaudēt.
Bezmiega naktis ir visšausmīgākās. Kad esmu nomodā trijos, četros no rīta, esmu emocionālajā pacēlumā, domu lidojums ir augstāks, kā jebkad. Arī šī eseja top ap diviem naktī. Dienu no dienas, nakti no nakts, viss atšķiras. Kādreiz esmu priecīgs, viss vakarā ir izdevies, plānoto esmu paveicis, citā naktī... citā naktī mani vajā viss nepadarītais, domas lien ārā pat no visdrūmākajiem manas apziņas nostūriem. Vēl jau arī traucē tas, ka arī dienā ne vienmēr esmu pārliecināts, ka esmu nomodā. Esmu pieķēris sevi lūkojoties vienā punktā, nedzirdot neko, kaut ko domājot. Pēc pirmās negulētās nakts smadzenes strādā dubultā, smadzeņu šūnas no iepriekšējās dienas „paņem virsstundas” un mēģina mani izvilkt cauri mācību stundām. Taču, kad es gandrīz vai neguļu 3-4 naktis no vietas, esmu iztukšots. Kaitē arī dienesta viesnīcas haotiskā atmosfēra. Man joprojām uzticas, zin manu labo sirdi, lūdz palīdzību, lai arī manā dvēselē vairs palikušas tikai sajūtas un nespēju neko īsti paveikt. Katram cilvēkam ir savs lūšanas punkts. Ceru, ka to es nekad nesasniegšu.
Ceru. Cerība. Daži to dēvē par muļķa mierinājumu, savukārt citiem tas ir vienīgais dzinulis uz priekšu. Tā papildus lāpsta ar oglēm vecās tvaika lokomotīves dzinējā. Dzirkstelīte, tik ļoti nepieciešamā. Cerība ir laba lieta, varbūt pat labākā lieta, un labas lietas nekad nemirst. Es vienmēr ceru, ka man izdosies viss iecerētais, bet ir arī jāsaprot, ka tikai ar cerību nevar tikt cauri, nevar arī aizmirst, ka cerība var iedzīt arī izmisumā. Brīžiem mani pārsteidz apkārtējie, kas saka, ka man viss izdodas tikai veiksmes dēļ. Tā nu tiešām nav. Esmu ielicis tik daudz darba savā dzīves ceļa izkalšanā baisajā mūžības klintī, ka pašam reizēm paliek bail. Negribu pārcensties nevienā virzienā, lai neizveidotu plaisu šai klintī un lai tā nesabruktu, un lai manā priekšā nepaliktu melns tukšums, kā manā dvēselē pēc dažām bezjēdzīgi pavadītajām dienām un izmocītajām naktīm.
Kad pienāk dienas, kad atgūstos no mūža nastas, reizēm galvu pārņem satraucošas un aizraujošas domas. Šīs domas ir pat grūti noturēt galvā, šķiet, ka šis ir kas tāds, ko var just tikai patiesi brīvs cilvēks. Cilvēks gara ceļojuma sākumā, par kuru zin tikai to, kā tas iesāksies, nevis kur tas vedīs un kur tas beigsies. Es vēlos sajust un redzēt sapnī redzēto balto smilšu pludmali un dzidro okeānu, vieglo vēju skrienam cauri maniem matiem, sajust savus vistuvākos cilvēkus sev blakus. Es vēlos sajust to labāko.
