Es sēžu uz tilta margām un domāju dziļas domas: par dzīvi, par nāvi, par mīlestību, par piedošanu, par atgriešanos, par sāpēm. Es esmu kā akmens skulptūra, kā sastindzis antīkais domātājs, kas meklē atbildi uz visgrūtāko jautājumu – kāda ir dzīves jēga?
Kāda ir mana dzīves jēga? Es nezinu. Agrāk es domāju, ka tā ir mīlestība, bet tagad es to nezinu. Es neko nezinu. Es sēžu uz tilta margām un domāju dziļas domas. Es sēžu šeit jau ilgi, jo man ir nosalušas kājas. Jā, derētu notīrīt kurpes. Paskat, kādi netīri purngali.
Tālumā ierēcas kravas kuģis. Virs manis klusi plivinās kaijas. Šovakar būs vētra. Pelēks visums iesūc sevī cilvēkus, mājas, kuģus un tiltu, uz kura es sēžu. Sāk krēslot. Man salst. Es vairs neredzu savas kājas. Uz brīdi man liekas, ka atrodos cirkā. Es sēžu koka kastē, un man tiek nogrieztas kājas. Es brīnos, kur tās palikušas, bet man nesāp. Man salst. Es iešu mājās dzert tēju, savu ikdienišķo tēju, kas iesit galvā, sasilda locekļus un asinsšūnas. Bet šodien es negribu dzert tikai tēju, es gribu arī svinēt. Jo šodien ir mana dzimšanas diena. Vai Tu atceries mani?
Es cenšos aizmirst Tevi un dodos uz “Laimas” saldumu veikaliņu, lai uz brīdi ienirtu tās smaržu, garšu un sajūtu atlantā. Tik daudz visa kā! Zefīri, cepumi, marmelāde, šerberts, vafeļu tortes, skudru pūznīši ar balzāma krēma pildījumu, lielas kūkas un mazas kūciņas... Bet es kā bērns meklēju ko krāsainos, spīdīgos papīrīšos ievīstītu: “Rudzupuķe” un “Zelta teliņš”, “Kazino”, “Vinnijs Pūks”... Nē, tās nav īstās. Mana konfekte ir ietērpta tumši zilganā debesu fonā, ēņģelplatiem spārniem rotāta.
Man aiz muguras atskan pārdevējas laipnā balss: “Ko šoreiz ņemsiet?” Bet es tomēr eju prom, jo man sāp. Es zinu, ja es nākšu šurp vēlreiz, man sāpēs atkal.
Reiz Tu man iedevi konfektes. Toreiz es Tev jautāju, kāpēc tas viss un par ko, bet Tu nezināji, ko man atbildēt. Ja satikšu Tevi vēlreiz, iedošu Tev stāstu par jūras milzi vētrasputnu. Un Tu zināsi, kāpēc.
Izdzeršu savu vētru tējas glāzē līdz galam. Milzi, pieturi debesis, lai tās nenokristu!
Es turu rokās baltu lapu un redzu zirnekli, kas plakšķēdams nokrīt no griestiem. Balto lapo es izmetu, un man mājās pazuda elektrība. Ārā ir vētra. Zirneklis droši vien tagad perina slepenus plānus, kā pēc iespējas ātrāk ierāpot manā gultā un iekārtoties spilvenā, lai naktī varētu man uzrāpot uz sejas. Rakstnieki sēž pie baltas lapas un mokās, bet zirnekļi krīt no griestiem – pakts! - un kļūst par laimes nesējiem. (Kāds absurds!)
Tāpat īstajā brīdī blakus mēdz būt neīstie cilvēki, kas apskauj un mierina, solīdami palīdzību. Bet dienā, kad šī palīdzība patiešām ir nepieciešama, un tā viņiem tiek lūgta, viņi pagriež muguru un nosauc otru par bezkaunīgu. Kas vajadzīgs cilvēkam brīdī, kad piedzīvota nodevība un “labvēļi” no viņa ir novērsušies?
Cerība. Tāda liela, smaržīga, lillā ceriņziedu cerība, kur mājo mazas, aszobainas laimītes. Tāda cerība, kas nav izoperējama no sirds kambariem, tāda cerības, kas uz visiem laikiem salaulāta ar mīlestību un svaidīta ticībā.
Šajā brīdī jautāju sev - kas ir mans vētrasputns?
Vai tā ir kaija, kas Bulduru pludmalē rotaļājas ar zemē nomestu saldējuma iespakojumu?
Vai tas ir vientuļš zīriņs, melngalvītis, kas klusi kāpelē pa Bolderājas molu?
Varbūt tas ir albatross Rīgas kanāla malā, kas bargi vēro salstošos ļaudis tramvaja pieturā?
Es sēžu un klusēju. Cenšos ieklausīties savā sirdsapziņā. Bet neko nevaru sadzirdēt. Pilnīgs tukšums manā sirdī. Vai tiešām es jau esmu mirusi?
Mans vētrasputns ir bīstams, jo spēj nogalināt, bet tas prot arī svinēt. Svinēt dzīvi lieliem, guldzošiem malkiem, kā šūpolēs šūpoties viļņu kupenās un pacelties debesīs deviņvīru spēkā. Kamēr ārā ir vētra, daži nelaimīgie aiziet bojā, daži liecinieki to iemūžina fotogrāfijās, daži ārprātīgie iemīlas, bet visi galugalā nokļūstam tur, kur beidzas jūra un sākas debesis.
Aiz loga plosās vētra, bet es drošībā un siltumā ar tējas krūzi rokā sēžu pie rakstāmgalda. Sasildījusies. Viena. Brīva. Vai laimīga?
