Man nedaudz nepatīk mans skats uz pasauli , uz dzīvi .
Izskatās , ka cilvēki eksistē nevis dzīvo .
Kaut kāds patstāvīgs apjukums . Liekas , apkārtnei trūkst jēgas , kāda pamata . Apkārtne meklē , apkārtne neatrod. Mierinājums .
Īstas sajūtas tiek kaut kur nogrūstas . Mums paliek tikai ikdiena un apjukums . Mēs ēdam neīstenību , velkam , skatamies , domājam un sakam neīstenību . Mēs runājam muļķības , jo mēs neko citu nevaram izdomāt .
Spiežam uz kvantitāti nevis kvalitāti . Pati bērnība uz visām četrām rāpojot . Nerunājām , tāpēc visu domājām no sirds , parastas drēbes , bet sasodīti plats smaids . Jā , mēs augam , bet ne jau šādi - drīzāk novecojam , izsīkstam . Nav pat svarīgi kādas ir tavas iespējas , kas tev pieder , bet cik ļoti tu esi mirklī . Nav svarīgi vai ir auksts , silts , izsalkums , tuvība , sāpes . Tas ir viss . Mēs cenšamies ieraudzīt visu , smieties pēc iespējas vairāk , dzert un izklaidēties , iegūt daudzus draugus , kaut gan pat nekad nesaprotam un necienam pat vienu .
Mākslība . Man nepatīk šī “māksla” . Tās ir par daudz un tur , kur nevajag . Mēs neesam īsti . Kā varam būt īsti , ja staigājam pa cietu pamatu ? Ja nesaprotam tās lietas , kas mums ir apkārt , tikai sekojam norādījumiem . Padaram visu sasodīti pašsaprotamu . Lielākā daļa mūsu dzīves ir kaut kas pašsaprotams . Kaut kas jau sen izdomāts , tikai izpušķots . Un es dusmojos , jo nenovērtēju to visu .
Kāpēc mēs lielāko daļu dzīves pavadam iekšā ? Jā , starp sienām !
