Es sēdēju gultā un domāju. Domāju par ģimeni, par draugiem. Diezin kāpēc, manī ausa domas par to, ka mana dzīve ir nožēlojama, ka es neko nemāku un neko nevaru. Sāku skumt, pēkšņi sirds kļuva tik smaga..... Un te, nez no kurienes, pie manas auss kāds sāka čukstēt. Šo balsi es nepazinu, bet tā bija tik jauka un samtaina. Man tajā gribējās vēl un vēl klausīties. Bet pēkšņi iestājās klusums.
„Ei,” kāds čukstēja smalkā, samtainā balstiņā, „tas esmu es, Prieciņš! Negaidīji? Kāpēc skumsti? Tev ir tik daudz, daudz piedzīvojumu, emociju bijis, kuros es esmu klāt bijis! Neatceries?
Vai atceries, kad biju klāt, kad tētis tev deva tavu pirmo goda vārdu? Kad es tev liku smieties, lēkāt un ļāvu nekautrējoties izrādīt visiem savas jūtas!
Atceries, kā kutināju viegli, viegli tavu sirsniņu, kad tētis izpildīja savu godavārdu? Es to neaizmirsīšu. No pārkutinātās sirsniņas tev vaidziņi kļuva sārti, tu biji tik klusa un noslēpumaina. Tu mēģināji apslēpt mani. Bet man tas nepatika! Man nepatika, kad tu nebiji priecīga!
Darīju visu. Runāju ar Kautrīti, bija saruna arī ar Gudrīti. Pēc nelielas apspriedes, viņas man apsolīja, ka dabūs tevi atpakaļ formā! Tu būsi priecīga. Tavu sirsniņu atkal varēšu apskaut un mīļi kutināt, varēšu tavus vaigus sārtus padarīt, varēšu vienmēr tevi samīļot, varēšu būt tev vienmēr drauga vietā!
Ļaušu tev no sirds sevi palaist ārā, kad pārāk liels es kļūšu tevī. Ļaušu arī tev sevi citiem dāvāt!
Es ļaušu visu! Visu, tikai lai vienmēr daļiņa no manis ir tev klāt. Tici man! Tu vienmēr sevī atradīsi mani! Tu tikai palūdz mani! Palūdz, lai parunāju ar Atmiņu, pajautā pati sev, lai kāds tev iekšā atrod mani – Prieciņu. Es ar mīļu prātu sasildīšu un apkampšu tevi, pakutināšu kakliņu, sirsniņu, visu!”
Es pagriezos, balss apklusa, un es smaidīju. Es tiešām atcerējos, kā, kad tētis izpildīja savu solījumu, man kutēja sirsniņa. Tā maigi un mīļi. Pat nespēju noticēt, ka tas tiešām ir noticis! Seja pati velkas lielā, plašā, saulainā un siltā smaidā.
Kāpēc gan es vienmēr nevaru būt tāda priecīga? Varu! Tikai, ja gribu! Un es to tiešām tagad gribu!
„Tu tiešām gribi? Tiešām, tiešām?” atkal mazā, samtainā balstiņa skanēja pie manas auss.
„Tu tiešām mani sadzirdēji? Man tev ir tik daudz ko stāstīt! Tikai tagad nav laika, manai lielajai mutei ar visu stāstāmo jādodas pie Skumjām, jāparunā ar viņām, lai viņas bēg no tavas sirsniņas prom!
Labi atceros, kad satiki savu labāko draudzeni! Sākumā biji tik kautrīga, jo Kautrītei vienmēr patika un patīk vēl joprojām tevi apsēst! Es ar savu šarmu viņu pārsteidzu!
Mums bija cīņa par to vai tu dabūsi sev jaunu, labu draudzeni, vai arī nē. Spēlējām uz jūtām, mētājāmies ar vārdiem, kurus patiesībā itin nemaz negribējām teikt. Tā tās Dusmas dara, kuras bija iejaukušās cīņā.
Es uzvarēju. Tu ieguvi labu draudzeni pateicoties priekam. Tu biji priecīga, atkal es sāku izplesties. Kā man tas patīk!
Un tagad....Tagad atstāšu tevi vienu pašu! Apdomā savu dzīvi, padomā, cik laimīga esi! Apdomā, ka tev ir tas, kas nav citiem – tev ir pašai sava personība!
Tu vari lepoties, ka tu esi dzimusi lai atšķirtos, un neviens, dzirdi, NEVIENS, nespēs tevi aizvietot!”
Es jutos tā, it kā sapņotu, bet nē, tā bija realitāte. Es atkal sēdēju klusumā un raudzījos sienā. Es tiešām esmu laimīga! Man ir paveicies ar visu! Ar ģimeni, ar draugiem, ar hobiju, ar aizraušanos, ar pašu sevi! Es patiešām varu sevi apskaust!
Lai arī es neticu, ka es runāju ar kaut kādu tur Prieciņu, bet es sapratu, ka esmu īpaša! Patiešām īpaša!
