Kopš vien es sevi atceros, mana ģimene ir bijusi kopā ar deju un gājusi ar deju cauri dzīvei, kā divas labas draudzenes.
Kad es biju pavisam maza, mamma un tētis mani veda uz deju koncertiem, jo tajos vienmēr dejoja mans brālis. Tā sajūta, kad uz skatuves uznāk lieli, salti puiši un skaistas, smaidīgas meitenes un sāk savu riņķa danci, to sajūtu nevar aprakstīt ne ar kādiem, vārdiem! Tas ir tik neaprakstāmi skaisti! Brunči plīvo, kurpes klab, vainadziņi spīd prožektoru gaismā.
Kad es jau biju nedaudz lielāka, es vienmēr mammai esot jautājusi: „Kad es beidzot varēšu sākt dejot tāpat kā brālis?”Mamma vienmēr atbildēja, kad brālis sāks mācīties vidusskolā.”Nu tā arī notika, 2.klasē es sāku dejot Smiltenē TDK „Dadzīši”.
Pirmajā mēģinājumā es neko nemācēju, man mamma mācīja siet pastalas. Un nekad neļāva pirkt parastās dejošanas čībiņas, jo man esot jāiemācās siet pastalas.
Pirmo koncertu es atceros tā, ka tas būtu bijis vakar. Tas notika pirms Ziemassvētkiem, es biju ļoti skaista mazos svārciņos, zilā vestē, margrietiņu vainadziņā un divām biželēm. Man bija jādejo divas dejas. Pirms uziešanas uz skatuves mana sirsniņa klauvēja tā, es domāju, ka tā tūlīt izleks ārā.
Pēc gada bija mana pirmā deju skate, tā bija tik satraukumu pilna diena, ka vien bail atcerēties to .
Vasarā es un mani draugi „iekarojām” Daugavas stadionu Rīgā, piedaloties X Latvijas bērnu dziesmu un deju svētkos. Mēs bijām ceturtie labākie Latvijā.
Uz laukuma bija ļoti karsts, tik karsts, ka pastalas svila pie laukuma seguma. Vakaros mēs trakojām pa klasi, kurā dzīvojām, dažreiz mammas ļāva darīt to ilgi, bet dažreiz-ne, jo nākamajā rītā bija agri jāceļas.
Pirms katra koncerta mans tētis mūs aplaistīja ar ūdeni, lai nebūtu tik karsti. Viņš paņēma lielo ūdens bunduli, attaisīja to un lēja mums aiz blūzēm. Tajā brīdī bija ļoti auksti, bet uz laukuma ātri aizmirsu, ka biju slapja kā žurka.
Pēc deju svētkiem mēs uzsākām dalību Agra Daņiļēviča un Uģa Brikmaņa deju uzvedumā „No zobena saule lēca”. Sākumā bija nometne Limbažos ,tās bija ļoti jautras un smiekliem pilnas četras dienas. Mēs katru dienu gājām peldēties, protams, pēc mēģinājumiem karstā hallē, kurā nebija daudz gaisa. Naktis mēs „gulējām” skolā un bija smiekli, jautrība, bezmiegs…
Rudenī uz valsts svētkiem es dejoju četrus koncertus, zāles bija pilnas. Meitenes, matiem plīvojot, basam kājām, linu kleitās. Zēni lina kreklos un biksēs, arī ar basām kājām, dejoja visai Latvijai. Mūziku spēlēja „Auļi”, dziedāja vīru koris „Gaudeamus”. Dejot tāda veida pasākumā bija prieks , pat gods. Dejojot tu ieej tā kā transā un priecājies par dzīvi, dejo tā, ka kājas sāp, līdz bezspēkam.
Dejojot es esmu bijusi dažās valstīs, kā, piemēram, Ukrainā, Francijā, Polijā.
Es esmu piedalījusies vēl vienos deju svētkos, šie gan bija pieaugušo un norisinājās pagājušā vasarā. Tajos es piedalījos kopā ar JDK „Riedēniem”. Šie svētki bija interesanti.
Svētkos vienu vakaru viss kolektīvs braucām uz skolu ar tramvaju, tas bija jautri, mēs dziedājām un dejojām tajā.
Pēdējais lielais notikums manā dzīvē ar dejošanu bija „No zobena saule lēca” papildizrādes, kurās bija daudz jaunu deju. 18.novembrī mēs dejojām Latvijai. Tā bija mana un mūsu – dejotāju dāvana Latvijai 95.jubilejā.
Dejošana man ir viss, tā mana dzīve, tā man ir kā vecākā māsa, kura man daudz iemāca. Deja man ir devusi draugus, stāju. Kopš es dejoju, es vairāk smaidu. Bez dejas es nebūtu nekas. Es dejoju un dejošu, līdz vairs nevarēšu paiet. Tik daudz man nozīmē deja.
