Katram no mums, manuprāt, vismaz reizi dzīvē ir bijis tiešām, tiešām neviltoti patiess prieks no sirds. Neviltots prieks, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Neviltots prieks, kas nāk no sirds. Prieks, ko nevar aprakstīt vārdos. Kādam tā ir kāzu diena, kādam - sapņu darbavieta, bet man – brāļa meitiņas piedzimšana.
Tā nebūt nav pirmā reize, kad ar lepnumu varu teikt – „es esmu tante”! Nē, šī jau ir trešā reize, tomēr šķiet, ka kļūstu par tanti no jauna pirmo reizi. Es atceros to tā, it kā tas viss būtu noticis vakar. Nakts vidū pamosties, jo piezvana telefons. Paskaties „brālis” . Pirmā doma – kas ir noticis? Tad tu pacel klausuli un sāc runāt, bet tad tev pasaka, ka piedzimusi maza meitenīte, kuru mēs visi esam gaidījuši! Sajūtu tik daudz, ka nespēj vairs aizmigt. Gribas smaidīt gribas pateikt tik daudz, prieka asaras sariešas acīs. Cik patīkami sajust sevī neviltotu prieku!
Tad, - skat, skat, - jau pienākusi pirmā diena, kad mazā Emīlija tiks satikta. Aizbraucot uz citu pilsētu, ieejot slimnīcā, jau pirmais, ko pamanu, ir ziņojumu dēlis, kur var izlasīt informāciju, cik zēnu un cik meiteņu piedzimst konkrētos datumos. Acis uzreiz meklē 6.februāri, maģisko datumu, kas atmiņā paliks uz ilgu laiku. Tūlīt jau ienāk brālis, kurš aizved mani uz istabiņu. Atverot durvis, ieraugu laimīgo māmiņu kopā ar savu meitiņu. Viņa izskatās tik maza un trausla. Godīgi sakot, pat bailes viņai pieskarties. Un tad tu saproti, ka ir laiks doties atpakaļ uz mājām, bet kaut kas neļauj tev kustēties, jo neko citu, kā vērot mazo, tu nevēlies. Izjust, sajust…
Pašai nesaprotot, es paskatos kalendārā un ieraugu, ka ir pagājis mēnesis. Jau mēnesis! Kur laiks tā skrien? Aizbraucot ciemos, pirmā doma - ieraudzīt Emīliju. Uzreiz jūtu, ka vaigi sāk sāpēt no lielā smaida par to, cik priecīga es esmu, skatoties uz mazo meitenīti. Un cik dīvaina šķiet sajūta, kad Emīlija apķer manu pirkstu un saspiež. Es sāku smaidīt vēl, vēl vairāk! Paskatos un nodomāju, cik mazas rociņas, deguntiņš, pirkstiņi, actiņas. Viņai noteikti šķiet, ka es esmu kāds liels milzis. Tik liels un spēcīgs. Bet viņa jūt, es jūtu, mēs visi jūtam mirkli, ko nevar vārdos pateikt. Tās ir sajūtas, ka tu pāri nedarīsi. Viss, ko vēlos, ir paturēt viņu rokās un samīļot, lai viņa sajustu, ka viņa ir kaut kas īpašs.
Neviltots prieks šeit ir tiešām! Kā var nepriecāties, ja ir piedzimis jauns saulesstariņš? Jā, saulesstariņš, tikpat mīļš un jauks.
Neviltots prieks var būt JEBKAS, kas vien liek tev no sirds smaidīt. Tas ir viss, kas vien liek tavai sirdij „palēkties”. Mans neviltotais prieks ir Emīlija, un tur nav nekādu jautājumu „kāpēc”, jo tas viss, manuprāt, ir pašsaprotami. Katram tas ir diezgan priecīgs notikums jebkurā dzīves posmā, tāpēc ir vairāk jābūt ar atvērtu sirdi un jāļauj priekam pārņemt tevi, uzzinot ko tādu, kas liek smaidīt. Nevajag apspiest visas sajūtas, jo visas sajūtas ir tās, kas parāda, kādi mēs esam, tāpēc es katram iesaku, neslēpiet sevi, neesiet burvju kastītes, kur nekad nevar zināt, kas ir iekšā. Esiet tādi, kādi jūs esat, un arī dzīve uzreiz šķitīs saulaināka un priecīgāka! Dzīvosim sajūtu pasaulē!
