Bērnības sajūtu virpulis (2)

Kad mana mīļā omīte saka: „Nu, nu, manos laikos tā gan nebija,” es allaž tikai pasmejos. Bet omītēm vienmēr ir taisnība, arī tad, ja tam uzreiz ir grūti noticēt. Šoreiz gan negribu jūs pārliecināt, ka jāklausa vecāki, to gan ne. Mans stāsts ir par bērnības sajūtām - vienkāršām un patiesām.
Varbūt zāle nemaz nav bijusi zaļāka un debesis zilākas, bet sajūtas – sajūtas gan tieši bērnībā ir tās spilgtākās. Atminoties tās pašas mīļākās, paliek ļoti silti un, ticat vai ne – gribas tās piedzīvot atkal un atkal.
Kā jau lauku bērns, dienu pavadīju, skraidot pa pieneņu pļavu, mīļojot kucēnus un darot mazus nedarbiņus.
Augām dienām sajūtu virpulī, nereti nosmulējusies - pie rukšiem - jo dubļaināk, jo labāk, cepu dubļu kūkas - un tas viss likās ļoti īsts, viss tika izbaudīts – izsmaržots, izgaršots, taustīts un klausīts.
Dzeguzes dziesmas - ka tik neaizkūko, kad maciņš tukšs! Ja iekšā desmit santīmi - tu jau esi bagāts. Ieej veikalā, acīm šaudoties uz visām pusēm, meklē to pašu garšīgāko un skaistāko, bet nemaz neapzinies, ka tie ir tikai desmit santīmi un, ka nopirkt nevar nemaz tik daudz, kā cerēts. Bet vienalga tā sajūta, kad esi nopirkusi, kāroto čupačupsu vai sasaldēto sulu ir neaprakstāma.
Vecāsmātes ceptais pīrāgs vēlos vakaros vienmēr sildīja dvēseli. Skrienot mājās pēc garas piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnas dienas jau pagalmā varēja sajust patīkamo smaržu. Uzreiz tapa skaidrs - vecāmāte parūpējusies par kādu paštaisītu gardumu, kājas automātiski dipināja ātrāk.Kā pa durvīm iekšā, tā uzreiz virtuvē, bet nē - vēl jānomazgā rokas, jāpagaida, kamēr pārējie piesēdīsies pie galda - tad tas laiks vilkās tik lēni, jo visi it kā speciāli darīja visu lēnām un pacietīgi, savukārt man ātrāk gribējās sagaršot vecāsmātes ceptā pīrāga garšu savā mutē, tāpēc dīdījos kā negudra, līdz beidzot visi bija pie galda. Nereti pat dabūju rājienu, bet tas nekas, galvenais, ka kārotais gardums nokļuvis pie manis.
Kad mazās kājeles, nogurušas no pasaules iepazīšanas, ieritinājās vecāsmātes klēpī, omīte tās sasildīja savās nostrādātajās rokās. Tā katru vakaru izdīcu pasakas par meža zvēriem, sērdienīti, zelta ābeli, trešo tēva dēlu un nešpetno pamāti. Un tikai tagad tā pa īstam var saprast, cik spēcīgi ir dziesmas vārdi: „Tavas mājas manā azotē”.