Dzirdot vārdu "sajūta", es uzreiz iedomājos par labiem laikiem. Laikiem, kad biju maziņa un tik laimīga, kā tikai bērns var būt.
Šī diena man bija ļoti īpaša. Ārā spīdēja saule, debesīs nebija ne mākoņa. Man bija kādi pieci gadi. Es biju Vērmanes dārzā ar vecākiem. Vējš spēlējās ar maniem matiem, es smējos, tētis deva man maisiņu ar maizi. Es esmu tik priecīga, ka tētis beidzot pavada laiku ar mani. Kopš tiem laikiem, kad viņš aizgāja no ģimenes, esmu raudājusi gandrīz katru nakti. Man viņa ļoti pietrūkst.
Es baroju pīles, saule rotājas ūdenī. Es jūtu prieku, tik milzīgu prieku, kuru tikai bērns var just. Visa apkārtējā pasaule vairs nepastāv. Esam tikai mēs - es, mamma un tētis, kā vecajos laikos, atkal kopā, itkā nekas nenotika. Pazuda visi strīdi, visas domstarpības. Pēc tam mēs braucām ēst saldējumu. Tā bija ideāla diena ideālai ģimenei. Žēl, ka viss kādreiz beidzas, un arī šī diena nebija izņēmums. Ikdiena atkal ienāca manā dzīvē.
Neskatoties uz visām problēmām, kas bija manā turpmākajā dzīvē, tā diena uz mūžu palika manā atmiņā. Tagad, kad jau ir pagājuši daži gadu desmiti, es sēžu pie kamīna un domāju par to. Man ir savi bērni un, skatoties uz viņiem, nevar nepriecāties. Viņi ir tik jauni un tīri, kāda kādreiz biju arī es. Tāpēc es cenšos sargāt mūsu ģimeni, lai maniem bērniem šī neaizmirstamā īsta prieka sajūta rastos biežāk nekā man.