Sajūtas mēdz būt dažādas un visādas, lai to visu labāk atspoguļotu es uzrakstīju stāstu pilnu ar emocijām.
Viena diena milžu zemē
Reiz kāds cilvēks pamodās kuģa guļam istabā. Tas bija parasts kuģa puika. Viņu sauca Kristofers. Viņa ikdiena pagāja tik ātri, kā jau visiem, kam bija jāstrādā uz kuģa. Visu dienu bija tik nogurdināts, ka neatlika laika padomāt. Varbūt varēja padomāt, kad pasniedza ēst? Nu, protams, ka nē!
Kristofers.
''Visu laiku gribējās gulēt,'' es domāju. Jāvelk buras, jātīra kuģa klājs, jāķer žurkas, jāatrod žurku alas, protams, alu nebija daudz, jo viņām nebija kur tās taisīt. Bieži es aizmigu un pamodos no tā, ka kāds uz mani bļāva. Es uz šī kuģa klāja atrados, jo uz šī kuģa strādāja mans tēvs.
Mans tēvs bija ļoti strādīgs cilvēks jeb darbaholiķis kā to sauc psiholoģijā. Tomēr manu tēvu ļoti cienīja un godāja. Viņš nebija kauslis, jo tēvam nepatika vardarbība, un tieši tādēļ viņam bija daudz draugu. Ja kāds viņu aizskāra ar vārdiem, tad viņa draugi apvainotāju iekaustīja. Protams, kad tēvs to neredzēja.
Kādā saulainā dienā viņu kuģis bija piestājis krastā. Tēvs ar kapteini bija sarunājis, ka varēs ņemt līdzi mani. Viņš devās uz māju tādēļ, lai:
1. Atdotu naudu mammai (ko bija nopelnījis),
2. Padzīvotu mājas, gaidītu, kamēr būtu jābrauc uz ostu,
3. Apsveicinātos ar visiem un kārtīgi paēstu, un pagulētu,
4. Paņemt līdzi mani (šī bija mana pirmā reize, kad viņš ņēma mani līdzi jūrā).
Pēc dažām dienām, mēs devāmies uz ostu (osta nebija tālu.) Kad kāpām pa tādu nezināmu lietu, kuru nemācēju nosaukt, es tēvam prasīju : '' Kā sauc lietu, pa kuru mēs ejam augšā uz kuģi? Nu to dēli?'' Tēvs tikai pateica : '' Es neesmu pilntiesīgs tevi mācīt, jo varu kaut ko ne tā paskaidrot.'' Es uz viņu skatījos izbrīnā. Bet viņš sāka smieties un es, kā jau parasti, nosarku svešu cilvēku klātbūtnē un arī par to, ka viņš smējās par manu dīvaino uzvešanos.
Tajā pašā dienā uznāca vētra, par ko neviens neko nezināja. Man tēvs lika paslēpties guļamtelpā (vismaz es to tā saucu). Kad vētra bija norimusi, es devos augšā un redzēju, ka visi vīri saskumuši sēdēja uz kastēm. Tad pie manis atnāca kapteinis un teica :'' Kristofer, tavu tēvu vakar vētra iepūta jūrā, un viņš nav redzēts. Man liekas ka šādā vētrā tas nevar izdzīvot. Man žēl.'' Es noskrēju lejā un sāku raudāt. Bet pēc dažām minūtēm nodomāju : ''Saņemies, Kristofer, nerādi, ka esi tik vājš, kā visiem šķiet.'' Tad devos augšā. Pie manis pienāca Kapteiņa palīgs un taujāja : '' Vai tu paliksi uz kuģa tēva vietā?'' Es gribēju, lai mums ģimenē būtu vairāk naudas, tādēļ teicu :'' Jā, saprotams, manas ģimenes un tēva dēļ!'' Tā nu es pastāstīju, kāpēc esmu uz kuģa un kāpēc man nebija tēva. Laiks atgriezties pie manis.
Šodien bija tāda kā dūmakaina diena. Mēs noenkurojāmies kādā līcīti un nolaidām laivu ar cilvēkiem, lai pārbaudītu, ja būs vētra vai būsim drošībā. Tad visi varēja atpūsties. Es, kā jau vienmēr, biju noguris un gāju gulēt. Mani pamodināja skaļā kliegšana, kas notika uz klāja, un arī es ievēroju, ka kuģis baigi šūpojas. Es uzskrēju uz klāja un redzēju, ka bija sākusies vētra. Kapteinis bļāva :'' Kristofer, pazūdi guļamtelpās!''. Es neklausīju, bet gāju palīdzēt vīriem. Te pēkšņi sāka pūst stiprs vējš. Turējos vējam pretī un mēģināju atmuguriski doties uz borta pusi, lai pieturētos. Gāju un nepamanīju, ka esmu nonācis pie borta un kāpos līdz kritu pāri. Ar lielu plunkšķi iekritu ūdenī un redzēju, ka pār bortu skatās pieaugušie un mēģināja mani izmakšķerēt ārā. Tomēr viņi nepaspēja, jo stiprie okeāna, viļņi mani aiznesa.
Es biju tādā kā nemaņā, atjēdzos tikai tad, kad ieteicos kādā kuģa mastā. Es pieķēros mastam un ļāvu jūrai nest mani uz vajadzīgo pusi.
No rīta es atjēdzos izskalots krastā. Blakus redzēju milzīgu pudeli un pudelei blakus milzīga saplēsta kurpi. Tad es atkal aizmigu un pamodos un skatījos, ka esmu tādā kā stikla būrī ar caurumiem augšā. Vērīgi paskatījos uz sienām un redzēju, ka esmu milzīgā rūpīgi būvētā pilī. Redzēju arī milzi, kurš sēdēja milzīgā un izrotātā krēslā. Tad redzēju, ka viņš sasita plaukstas un kaut ko nesaprotamu nobubulēja, un norādīja uz būrīti. Man gandrīz pamira sirds, kad ieraudzīju milzīgu, bārdainu vīrieti bruņās, kas paņēma būrīti aiz roktura. Visu garo ceļu līdz tornim man bija jākratās. Kad milzis pasniedza būrīti Milžu Visu Augstībai, es skrēju uz otru malu un ieraudzīju mazu mājiņu. Es tajā ieskrēju un paslēpos. Milžu karalis, protams to visu bija redzējis. Tas ( ja viņu tā varētu saukt) noņēma māju un mani paņēma savās milzīgajās plaukstās. Tad es uz viņu paskatījos un nespēju noticēt savām acīm. Uz mani skatījās mans tēvs. Viņš skatījās uz mani un smaidīja. Tadv viņš kaut ko pateica sargam un tas pazuda aiz durvīm. Pēc brīža ienāca kāds milžu cilts burvis ar dziru rokās. Tad mans tēvs iedzēra to un ātri novilka drēbes, un deva burvim norādījumus. Pēc dažam sekundēm viņš manā lielumā. Mēs sirsnīgi apskāvāmies. Izrunājāmies un pastāstīju, kā viss notika ka es nonācu līdz viņam. Un viņš man pastāstīja, kā viņš šeit ir nonācis un kļuvis par valdnieku. Tad viņš paņēma tādu kā ragu un skaļi milžu valodā izbļāva pavēles. Pa to ragu ielēja iekšā dziru .Tētis man iedeva ragu. Man iedeva dziru. Manī sāka kaut kas grozīties un rauties, es noģību. Pamodos no maza ūdens spaiņa kas man uzlēja virsū ūdeni. Tad mēs apskatījām visu pili no apakšzemes cietokšņiem līdz skaistajiem torņiem. Tad pienāca ēdamais laiks. Protams bija arī jāiet gulēt.
Pēc tam, kad es pamodos, tēvs lika iedzert dziru un lika doties atpakaļ uz kuģi, un visu pasveicināties.
Beigas.
Tātad var secināt ka emocijas ir ka biezs visā pasaulē un ir daudzi emocionāli notikumi.
Māris Līdaka.
