Kā ir būt bēglim, un kā sabiedrībai bēgļus pieņemt?+

Būt bēglim ir ļoti grūti. Ja cilvēks bēg no kaut kā, tas vien liecina par to, ka kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt. Cilvēks izlemj kļūt par bēgli izmisuma dzīts, lai glābtu savu un savu tuvāko dzīvības, mūkot no kara un bada skartiem reģioniem. Kļūstot par bēgli un esot svešā valstī, bēgļi saskaras ar dažādām problēmām – citāda valoda, svešas tradīcijas un likumi, ilgas pēc mājām (ja bēglis bēg viens, tad ilgas arī pēc ģimenes), bailes par savu eksistenci, sabiedrības nelabvēlīgā attieksme un līdz ar to arī darba atrašana ir ļoti apgrūtināta. Eiropas valstis bēgļiem izsniedz pabalstus un ar šo pabalstu palīdzību cilvēkiem pašiem jāatrod sev dzīvesvieta, jānomaksā komunālie maksājumi, jāsagādā pārtika, apģērbs, higiēnas un saimniecības preces. Papildus palīdzību no valsts viņi nesaņem. Latvijā pabalsts nav liels, ja ņem vērā, ka cilvēkiem jāatsāk dzīve no nulles. Bēgot no kara vai citām briesmām, cilvēkiem nav iespēju paņemt līdzi mūža laikā iekrāto iedzīvi. Labākajā gadījumā plecos ir mugursoma. Vislielākie bēgļu pulki nāk no Sīrijas, Irākas, Afganistānas, Pakistānas, Lībijas, Eritrejas un pārējām Āfrikas un Āzijas valstīm. Salīdzinoši lielu imigrantu īpatsvaru Eiropas Savienībā veido arī Balkānu valstis un Turcija, no kurām cilvēki uz Eiropu pārceļas galvenokārt labākas dzīves meklējumos. Šādus cilvēkus sauc par ekonomiskajiem bēgļiem. Tie ir cilvēki, kuri bēg no valsts, lai meklētu labākus ekonomiski sociālos apstākļus. Manuprāt, šie cilvēki nebūtu jāsauc par bēgļiem, jo bēglim, kurš bēg no nāves draudiem, būtu jāpriecājas par to, ka viņš ir dzīvs un vesels pirmajā valstī, kurā viņš nonāk un var justies droši, nevis jātiecas pēc lielākiem pabalstiem.
Imigrantiem ne vienmēr piešķir bēgļu statusu. To vai piešķirt vai nepiešķirt, izlemj kompetentas iestādes (Latvijā, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde), bet var piešķirt arī alternatīvo statusu, kas imigrantam ļauj kādu laiku uzturēties valstī, bet nav pietiekoša iemesla piešķirt bēgļa statusu. Bēgļa statusu piešķir cilvēkiem, kuriem izcelsmes valstī iespējami nāves draudi vai vajāšana to rases, tautības, reliģijas, politiskās vai sociālās piederības dēļ. Savukārt alternatīvo statusu, ja izcelsmes valstī ir vispārēji draudi tikt spīdzinātam, sodītam ar nāvi, ciest militāros konfliktos. Vislabākos apstākļus bēgļiem Eiropas Savienībā sniedz Zviedrija, Vācija un Somija. Tur ir lieli pabalsti, nodrošināta dzīves vieta, pārtika, mācības un vēl daudz kas cits.
Latvijas sabiedrībai ir bail no nezināmā un jaunā, kas šajā gadījumā ir bēgļi. Nevēlos izklausīties cietsirdīga vai neiejūtīga, bet, redzot kādas nekārtības, bēgļi ir radījuši Eiropā, vairs nezinu, ko domāt. Pati vēl neesmu tikusi galā ar savu viedokli par bēgļiem. It kā jā, viņi nav izvēlējušies tādu dzīvi, palikuši bez mājām, bez ģimenes. Iespējams, ka lielākā daļa no bēgļiem ir labi cilvēki un vēlas tikai tikt pieņemti, kā jebkurš normāls cilvēks ar normālu dzīvi, bet kā, lai zina, kurš bēglis ir labs cilvēks, apņēmības pilns apgūt jaunu valodu, jaunas tradīcijas un likumus un nekādā ziņā nekaitēt valstij, un, kurš bēglis ir ļaunprātīgs terorists, kā tie, kas nesen uzdarbojās Francijā un Libānā? Ļoti ceru, ka ar laiku šī smagā situācija izlīdzināsies un apmierināti būs gan bēgļi, gan sabiedrība.