Man pretī – 2016. gads. Esam tikko iepazinušies. Redzēt, ar ko šis gads ir atnācis, pagaidām nevar. Viņš aizlicis savas rokas aiz muguras, un tajās var būt iespiests jebkas. Iespējams, tas ir balts balodis, kuru palaižot pār pasauli nolaidīsies miers. Iespējams, tā ir atombumba, kura vienā rāvienā uzspridzinās visu, kas ir tik trausls un biedējoši nestabils.
Šis gads solās uz Latviju atvest bēgļus. Es vēlētos šo vēsti uztvert ar prieku vai vismaz neitralitāti, taču mani pēkšņi pārņem bailes no šī pagaidām svešā gada un cilvēkiem, kuru kultūra un reliģija šķiet tik tāla no tā, kas mani apņēmis līdz šim.
Vēl nesen es jutu vienīgi žēlumu pret šiem patvēruma meklētājiem. Es redzēju video sižetus, kur bēgļu ģimenes piestāja Eiropas zemju krastos. Tur bija sievietes, kuru seju nevarēja saskatīt. No garajām un aizsedzošajām apģērba kārtām vīdēja tikai acis. Tās asaroja. Grūti spriest, kādas asaras tās bija. Varbūt viņas priecājās, ka nonākušas drošībā, bet varbūt apraudāja mājas, no kurām palikušas tikai drupas, vai tuviniekus, kuri nebija spējuši pārciest garo un ilgo ceļu. Bija arī bērni, kuru sejelēs varēja lasīt bailes, nesapratni un izsalkumu.
Kad es redzu ko tādu, es pēkšņi aptveru, par cik muļķīgām lietām es parasti gaužos. Jā, esmu izlutusi pat ēdiena izvēles ziņā. Vienā laidā skandinu, ka ciest nevaru griķus un nekad nedomāju, ka kādam šie griķi varētu nozīmēt ne mazāk kā pašu dzīvību. Pats skumjākais tajā visā ir tas, ka rīt es atkal atteikšos no griķiem…
Tāpat ar bēgļiem. Es jūtu viņiem līdzi tad, kad skatos, dzirdu vai lasu par viņu ciešanām. Tas nozīmē, ka manu attieksmi pret šiem vai citiem notikumiem lielā mērā ietekmē masu mediji. Ja prese vai televīzija gribēs, lai es jūtu viņiem līdzi, tiks publicēts sirdi plosošs raksts par bēgļu dzīvi uz ielām, pārtikas trūkumu vai antisanitāriem apstākļiem, kuros tie spiesti izdzīvot. Savukārt, ja viņi vēlēsies, lai es tos ienīstu, viņi rakstīs vienīgi par notikušiem un nenotikušiem vardarbības gadījumiem, kuri liks man neieredzēt ne tikai vīriešus, kuri tos pastrādājuši, bet arī viņu bērnus, pret kuriem vēl vakar biju jutusi visdziļāko žēlumu, jo dienās tie kļūs par savu tēvu spoguļattēliem un apdraudēs manu bērnu drošību.
Bet vai tad mēs, civilizētie un salīdzinoši pārtikušie eiropieši, neesam spējīgi uz briesmu lietām? Lai arī cik grūti mums nāktos tajā atzīties, taču mēs dzīvojam zemē, kura vēl nesenā vēsturē apglabājusi tūkstošiem holokausta upuru, bet daļa no mūsu senčiem nemaz nebija aizdomājušies par to, ka tā taču ir vistīrākā nejēdzība un nežēlība.
Jā, masu mediji ir viena patiesi slīpēta lieta. Es gribētu nelasīt ziņas, jo šodien tās reti ir patiesas, taču nezināt par sabiedrībā notiekošo – tā ir kauna lieta! Ja vien tu pats gribi būt par šīs sabiedrības pilntiesīgu locekli, tev jāinteresējas par apkārt notiekošo, lai arī tu skaidri apzinies, ka nevari neko mainīt un pat ietekmēt, piemēram, šajā pašā bēgļu problēmas ziņā.
Ja pat tu nelasīsi laikrakstus, nesērfosi internetā, neklausīsies radio un neskatīsies televīziju, tu nespēsi izolēt sevi no bēgļu vai kādas citas tēmas. Vārds ”bēgļi” pieskandina pilsētas, ciemus un ēkas. Tas iesūcas tevī sabiedriskajā transportā, ēstuvēs un veikalos. Drīz tu pats kļūsi par patvēruma meklētāju un vēlēsies patverties no bezgalīgajiem informācijas plūdiem.
Šie plūdi atņēmuši man spēju skaidri redzēt un saprast to, kas pašreiz notiek Eiropā. Ja es skatos uz bēgli kā cilvēks uz cilvēku, es jūtu tam līdzi un saprotu, ka neviens nebēgtu no drošības, laimes, darba iespējām un pietiekama pārtikas daudzuma dzimtenē. Tomēr, ja es skatos no citas tautības, reliģijas un kultūras pārstāves skata punkta, es nespēju saskatīt ceļu uz kopīgu un mierīgu nākotni ar cilvēkiem, kuri nemaz necenšas un nevēlas iejusties manā dzīves vidē.
Varbūt paies laiks un pasaule mainīsies. Varbūt tas, kas mani uztrauc šodien, aizmirsīsies, bet mani pēcnācēji sauks par draugiem tos, kuru senči man uzdzen bailes un nesapratni. Es vēl joprojām ceru uz to, ka 2016. gadam rokās ir miera balodis, kurš nesīs kopīgu laimi visiem: palestīniešiem un izraēliešiem, krieviem un ukraiņiem, musulmaņiem un kristiešiem, bēgļiem un eiropiešiem un daudziem citiem, kas šodien dzīvo karā un naidā.
