Mana vēstule svešiniekam

Sveiks, svešiniek!

Tev raksta Anna. Latviete Anna. Lai arī kādas tautības tu būtu, vēlos, lai manī ieklausies.

Latvieši nav tā tauta, kas ieceļotāju uzreiz uztver kā draugu, mēs esam piesardzīgi un sīksti un uzreiz ap kaklu nekrītam kā silto zemju iedzīvotāji. Tāda ir mūsu daba un tādēļ no latvieša nevar prasīt uzreiz atvērtības pilnu skatienu un rīcību pret bēgļiem,- tas prasīs laiku. Esam tauta , kas vēlas latvisku Latviju. Zemapziņā mums pulsē atmiņas par svešu zābaku spertiem soļiem un to dunu, par vaidiem , kurus slēpj gadu simtiem klātie bruģakmeņi .
Par normu un parastu ikdienu bēgļu klejošanu neuztveram. Tev ar savu klātbūtni , attieksmi un labajām domām un darbiem ir jāpierāda, ka mums, latviešiem, ir vērts bēgļiem uzticēties.
Un tagad lūdzu uzklausi manas domas. Varbūt tās tev liksies skarbas, bet labāk tā nekā glaimot.
Visa šī bēgļu plūsma ir kā reakcija uz pasaulē notiekošo ,signāls ka kaut kas nav kārtībā. Karot ir Austrumu tautu asinīs un ticēt, ka tur reiz būs miers – pavisam naivi. Bezjēdzīgu kauju plānošanas pārsātinātie prāti. Pār varas kāres pārņemtiem grupējumiem valda tādas emocijas kā dusmas, naids, kas negatīvi ietekmē vismazākos miera centienus, dzen izmisumā . Šie necilvēki ved savu tautu strupceļā, ierauj vēl lielākos naida purvājos. Ne velti izteicies latviešu mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis : ‘’Tuvo Austrumu valstis un Eiropa ir kā divas atšķirīgas pasaules, kamēr tās veido paši savu pasauli, viss ir kārtībā.’’ Manuprāt, bēgļu pasaules izpratne un temperaments nekad nebūs tāds kā mūsējais un integrācija būs ļoti smags process, sākot ar laika apstākļiem, beidzot vērtībām un komunikāciju. Bēgļi būs kā izmesti no laivas, kā arī būs vīlušies uzzinot, ka visa leiputrija par Eiropu ir tikai viņu galvās. Sākumā pašiem Eiropiešiem būtu jātiek galā ar finansēm, labklājību, nodokļiem un pabalstiem. Eiropa šūpojas, kā lai to negribētos atzīt. Kā tad varam būt gatavi palīdzēt citiem, ja paši neesam stabili un pārliecināti par sevi? Kad bēgļi šeit sajutīsies droši un kā savējie ,tie sāks uzstādīt savas ultimātus, tiesības un gaidīs , lai viņiem izdabā. Kā nekā ciemiņiem ir jājūtas kā mājās. Cik tālu esam gatavi riskēt un dot? Vienu brīdi tas var būt par daudz, ļauj vaļu un sekas var būt neprognozējamas. Arī runājot par Eiropas valstu novēloto rīcību un griba pierādīt sevi kā stipros un labsirdīgos ir bezatbildīga. Runa ir par rīcības plāniem, pirkstu nospiedumiem utt. Kas gan palīdzēs mums, ja būsim atdevuši visu? Protams, ka vēlamies parādīt savu diženumu , bet ne par tādu cenu. Tas nav problēmas risinājums, tikai pagaidu variants – uzņemšana. Ar to viss nebūs līdzēts. Sekas vēl neredzam, bet tas nenozīmē ka tādas nebūs. Rīcības plāni esot izstrādāti , bet pats labākais, ka tikai uz papīra. Kas notiks, ja viss neies saskaņā ar šo ‘’glābējplānu’’ ? Nav ideālas un pilnīgi drošas metodes, vismaz pagaidām nē, kā šo visu apturēt, normalizēt un kā atšķirt tā sauktos ‘’ labos’’ no ‘’sliktajiem’’ patvēruma meklētājiem. Kas ir jēdziens “slikts vai labs cilvēks”? Tā ir tikai mūsu apziņas interpretācija. Varbūt pašlaik bieži pieminētais “ sliktums, labums” nenāk no konkrētā cilvēka puses, bet no manis? No tā kā es to uztveru un dodu tālāk savām izjūtām? Un visam pāri cilvēku sagrozītā vērtību skala… Bieži vien pašiem politiķiem nav nekādas skaidrības, lai cik gudru galvu tiktu iesaistītas un par iedziļināšanos nemaz nerunājot. Liela daļa no bēgļiem ir daudz viltīgāki un gudrāki nekā mēs domājam. Tiem līdzi ir iphoni un citas gudras tehnoloģijas ,Rietumu labumi tiem nav sveši . Tas ir kā cīnīties ar vējdzirnavām. Ja vienreiz šis viss ir sācies , tas tik drīz nebeigsies un turpināsies vēl ar lielāku sparu. Kamēr valdības galvas domā kā visu izdarīt pieklājīgi un cēli , tikmēr bēgļi nāk un nāk, apejot likumus , notēlojot pases pazušanu, lai gan mērķtiecīgi tās ir likvidējuši. Tādu netrūkst. Kurš gan nevēlas labklājību, it sevišķi salasoties rakstus par Eiropiešu labklājības pilnu dzīvi un lieliskajām iespējām, ko tā piedāvā gan finansiāli ar pabalstiem , gan drošības ziņā. Tas ir saprotams katram cilvēkam, arī bēgļiem ir ambīcijas, bet riskēt ar savām bērnu dzīvībām ,šķērsojot Egejas jūru ir maigi sakot– pilnīgs absurds un vājprāts. Vai tad kāds Turcijā viņus apdraud , ja tie bēg no kara , bet kas gan cits liek bēgļiem tiekties uz Eiropas pusi? Turcijā taču viņi ir jau drošībā. Lielākā daļa riskē nākotnes dēļ, bet konkurence un iedomātā fantāzija par Eiropu nemaz nav tāda kādu viņi ir iztēlojušies. Vai pabalsti ir to vērti? ‘’Tādiem uzreiz vajadzētu atņemt vecāku tiesības ,‘’ tā Alvis Hermanis , režisors , kādu laiku dzīvojis un strādājis Vācijā. Par šo tēmu izteicies arī Ungārijas Iekšlietu ministrs: ‘’Labi, cilvēks bēg no nāves, viņš ieskrien Ungārijā , viņu nekas vairs nepadraud ,nē, viņš iet tālāk uz Austriju , bet pats interesantākais viņš nepaliek Austrijā , bet dodas uz Vāciju , jo redz Vācijā esot augstāks dzīves līmenis.’’ Tad kāda runa ir par patvērumu meklētāju šķirošanu? Tie nāks un nāks un apies visus likumus, lai kādi tie būtu. Varbūt mums nevajag bezgalīgi cīnīties, bet atrast ko kopīgu, kas mūs vienotu. Pirmkārt, ir jāmaina domāšana un jātiek galā ar stereotipiem, neiedziļināšanos un pilnīgu vienaldzību , jo kas tad man-“ tas nav manā dārzā”. Mums Rietumniekiem tas ir sarežģītāk nekā domājam. Mums ir ko mācīties. Un uz šīs pasaules visam ir robežas, ieskaitot prātu un emocijas.
Šis jautājums ir kļuvis aktuālāks nekā jebkad iepriekš. Un vai tiešām bēgļi ir tā lielākā problēma? Manuprāt, problēma ir tajā , kā mēs uz to skatāmies un reaģējam. Tas ir kā domino – sekas.
Ko lai mēs domājam? Mums ir liela viela pārdomām. Laiks negaida . Laiks prasa rīcību un risinājumu. Varbūt sāksim ar sevi…
Cienīsim sevi, savu ģimeni un tuvākos līdzcilvēkus! Cienīsim šo zemi, varoņus un vēsturi! Nenoniecināsim atšķirīgo, meklēsim kopējo un vienojošo!
Cik jauki, ka tev bija pacietība mani uzklausīt!
Tas ir sākums taviem soļiem šajā tev tik svešajā zemē . Paliec tas, kas tu esi – Cilvēks. Audz , pilnveidojies, iemanto latvieša uzticību ar savu cilvēcību, attieksmi un darbiem. Un tev būs ļauts iemīlēt šo zemi, klausīties latvju dainās, vērot maijā plaukstošo ceriņu smaržīgās kupenas un atplaukt smaidā, ieraugot dzelteno pieneņu bezgalīgos paklājus līdz pašam apvārsnim…
Tu esi drošībā. Tu vari pārstāt baidīties. Tu vari dzīvot.
Sveiks, svešiniek! Tā biju es. Anna. Latviete.