Bēgļi un prmaiņas

Mēs dzīvojam laikā, kad katram no mums ir grūti iedomāties kāda būs nākotne. Nākas pielāgoties dažādām likumu izmaiņām, pārvarēt dažādas grūtības ekonomiskajā un sociālajā ziņā. Arī šobrīd valstī notiek gatavošanās nopietnām pārmaiņām.
Lielākā daļa cilvēku izjūt milzīgu negatīvismu pret patvēruma meklētājiem. Tam arī saskatu izskaidrojumu. Valsts iedzīvotāji baidās no nezināmā. Gandrīz visur-gan sociālajos tīklos, gan televīzijas pārraidēs katru dienu var uzzināt par bēgļiem, notikumiem pasaulē, par Latvijas valsts valdības pieņemtajiem lēmumiem. Lielākā daļa informācijas, kur ir stāstīts par musulmaņiem, patvēruma meklētājiem ir negatīva. Pasaulē notiek daudz terorakti, izvarošanas un dažādi citi noziegumi, kur ir vainīgi un aizdomās turami tieši musulmaņu reliģijas cilvēki. Taču paliek jautājums vai reizēm tas netiek pārspīlēts. Arī citu reliģijas pārstāvji bieži ir saistāmi ar dažādu noziegumu izdarīšanu.
Nevar noliegt, ka arī bēgļi ir cilvēki, kas vēlas dzīvot labāku un mierīgāku dzīvi. Turklāt kā jau mēs visi, arī patvēruma meklētāji ir dažādi. Ir tādi, kas priecājas par viņiem sniegto palīdzību un ir gatavi pieņemt mūsu valsts kultūru, bet ir arī tādi, kas Latvijā meklē bezrūpīgu dzīvi un vēlas saņemt visu līdz pēdējam, uzspiest vietējiem iedzīvotājiem savu, pilnīgi svešo kultūru. Tāpat ir miermīlīgi patvēruma meklētāji, kas labi integrējas mūsu sabiedrībā un ir tādi, kas izrāda agresiju, nemieru, nevēlas iekļauties starp valsts pamatiedzīvotājiem.
Šajā esejā vēlos izteikt savas domas un uzskatus par patvēruma meklētāju izmitināšanu mūsu valstī. Mēģināt izprast iemeslus, kādēļ apkārt valda tik ļoti negatīva attieksme pret ienācējiem, kādas problēmas var rasties šo ļaužu integrācijā starp mūsu Latvijas valsts iedzīvotājiem.
Gandrīz jebkurš ir dzirdējis un seko līdz jaunumiem par bēgļu izmitināšanu valstī un plāniem kā palīdzēt patvēruma meklētājiem integrēties mūsu sabiedrībā. Apkārt valda neziņa kā tas izdosies, vai spēsim sadzīvot ar cilvēkiem, kuru kultūra ir tik krasi atšķirīga no mūsējās. Šī neziņa cilvēkos izraisa bailes. Savukārt bailes – naida, dusmu izjūtu. Lielākā daļa sniegtās informācijas par bēgļiem ir negatīva un gandrīz visi pasaulē notiekošie noziegumi tiek sasaistīti tieši ar patvēruma meklētājiem. Sabiedrībā radusies asociācija- bēglis, tātad noziedzinieks. Protams, bēgļu plūsma Eiropā būtu stingrāk jākontrolē, jo to var izmantot dažādi teroristu un citu noziedzinieku grupējumi, lai nemanāmi izplatītos pa dažādām valstīm. Gribētos ticēt, ka tie, kas dzīvos mūsu valstī būs miermīlīgi un patīkami cilvēki. Nesen pa televīziju vēroju pirmos patvēruma meklētājus, kas cītīgi mācījās latviešu valodu, domāju, ka Latvijas iedzīvotāji pret centīgiem un atsaucīgiem patvēruma meklētājiem neiebilst. Taču kā jau iepriekš minēju, ir arī tādi, kas nevēlas neko darīt, tikai pieprasīt. Pēc manām domām tas nav pieļaujams.
Atbalstu palīdzības sniegšanu vecākiem ar bērniem, kas vēlas paglābties no kara, pasargāt savu bērnu dzīvības. Arī Latvijā ir bijis kara laiks un vecāki centās pasargāt savus bērnus, ģimenes. Taču patvēruma meklētāji nav tikai sievietes un bērni, kas bēg no kara. Ir daudz dažāda vecuma vīrieši un citi iemesli, kādēļ meklē patvērumu citās valstīs, piemēram, vēlme pēc pārticīgākas dzīves. Pēc manām domām šajos gadījumos būtu jādzīvo turpat un jācenšas to kaut kā mainīt, vai arī meklēt patvērumu bagātākās valstīs ar domu strādāt un pašu spēkiem savas ģimenes nodrošināt ar visu nepieciešamo. Latvija nav bagāta valsts un problēmas jau ir valsts pamatiedzīvotājiem. Pašreiz rodas sajūta, ka vairāk tiek domāts par svešajiem ienācējiem un tiek aizmirsts par Latvijas iedzīvotājiem, kā tas noteikti nevarētu būt.
Tāpat arī nedrīkst pieļaut svešas kultūras uzspiešanu, ieviešanu mūsu valstī. Manuprāt Latvijas valstī jau tāpat ir daudz svešā un aizgūtā. Atbalstu musulmaņu tradicionālā tērpa jeb hidžāba nēsāšanas aizliegšanu. Šis tērps cilvēkos rada baiļu izjūtu, jo ir pilnīgi neraksturīgs mums un slēpj identitāti. Savukārt tas var arī vairot noziedzību, jo aiz šīs maskas cilvēka seja nav redzama, pirkstu nospiedumi nepaliek, jo valkāti tiek cimdi, tāpēc pierādīt kaut ko ir sarežģīti.
Būtisks iemesls kādēļ cilvēki izjūt lielu negatīvismu pret patvēruma meklētājiem ir arī nevienlīdzība dzīves apstākļos starp bēgļiem un Latvijas iedzīvotājiem. Šeit nāk prātā Dž. Orvela romāns „ Dzīvnieku ferma” sauklis: ”Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem”. Tikai vārds „dzīvnieks” ir jāsaprot kā cilvēks. Vislielāko sašutumu rada pabalsts patvēruma meklētājiem, kas salīdzinoši ar mūsu valsts minimālo algu pēc nodokļu nomaksas ir ļoti līdzīgos apmēros. Ar atšķirību, ka bēgļi to saņemtu nestrādājot, dzīvojot izremontētās telpās ar labm mēbelēm, apmaksātu elektrību un visu pārējo. Dzīve bez raizēm. Taču Latvijas iedzīvotājs saņemot savu minimālo algu vēl domā par sava mitekļa rēķiniem, ģimenes pabarošanu. Turklāt ir tik daudz ģimeņu, kas dzīvo neremontētās mājās, kā dēļ rodas arī veselības problēmas, kur atkal jau sākas milzum daudz problēmu. Šī nevienlīdzība rada neapmierinātību un naidu Latvijas iedzīvotājos.
Arī izglītība patvēruma meklētājiem tiks nodrošināta, tiesa gan kvalitatīvi to nebūs iespējams sniegt. Mūsu valsts skolotāji nav spējīgi pilnvērtīgi apmācīt bēgļus valodas barjeras dēļ, taču tulkiem trūkst finansējums. Par šo vajadzēja nopietni padomāt pirms vispār tika pieņemts lēmums par bēgļu izmitināšanu valstī. Jo mūsu valsts valodas apguve ir obligāta nepieciešamība, lai spētu integrēties Latvijas valstī. Tāpat arī daudziem bēgļiem ir ļoti zems izglītības līmenis, kas rada problēmas socializācijā.
Uzskatu, ka mūsu valdībai galvenajai prioritātei ir jābūt Latvijas valsts iedzīvotajiem un viņu labklājības nodrošināšanai un tikai tad kādam no malas. Ja par to tiktu padomāts, un mūsu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis paaugstinātos, tad arī doma par patvēruma meklētājiem mūsu valstī nebūtu tik biedējoša.
Ceru, ka valsts mūs sadzirdēs un sapratīs kādi ir mūsu patiesie dzīves apstākļi, grūtības un darīs kaut ko, lai mūsu dzīves apstākļi uzlabotos. Tauta vēlas, lai varētu uzticēties savai valdībai, justies droši un pasargāti savā valstī, nebaidīties par savu nākotni. Valstī jāpanāk vienlīdzība, gribētos cerēt, ka tas ir iespējams. Latvijā dzīvojošie cilvēki nav ļauni un skaudīgi un ir gatavi palīdzēt citiem grūtos brīžos, ko pierāda lielais ziedotāju skaits slimiem bērniņiem un citiem kas nonākuši kādā nelaimē. Lai mums visiem izdodas sadzīvot un nodrošināt savām ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus.