Cilvēkiem valsts jēdziens var atšķirties: dzīvesvieta, uzturēšanās telpa, mācību iestāde, tradīcijas vai arī valsts simboli. Bet man valsts ir vieta, kur es dzīvoju un ar lepnumu varu izteikt vārdu - Latvija. Tā ir vieta, kur mana sirds var būt brīva un acis var skatīt skaistumu –dabu, cilvēkus, tradīcijas, mākslas darbus... Es dzīvoju zilo ezeru zemē Latgalē -pasakainā vietā, un šodien varu justies kā īsts Latvijas cilvēks. Tā laikam būs mana vieta uz zemes, kur es vienmēr gribēšu atgriezties, lai vai kur es būtu. Es reizēm nesaprotu tos cilvēkus, kam ir pa spēkam atstāt savu dzimteni un aizbraukt prom kaut kur citur, stādāt, dzīvot, laimi meklēt. Vai tiešām tur ir labāk nekā mājās? Vai tiešām tik pērkami ir cilvēki?
Ar sāpi un rūgtumu es saprotu, ka katrs aizbraucējs iznīcina mūsu zemi, pats tā pa īstam to nesaprazdams, jo cilvēki, kas aizbrauc projām, veido svešās zemēs savas ģimenes un tur jau ir cita valoda un cits dzīves skatījums, nav vairs tas latviskais, patriotismam arī ir cita nozīme, un raksturi veidojas citi. Un tad par spīti visam man gribas kliegt, ka es Latviju nekad nepametīšu, nebūs tas man pa spēkam, jo es mīlu savu zemi, saprotu, cik daudz es esmu šeit ieguvusi. Tā būs mana zeme, jo te ir mana vieta zem saules un Latvija ir manā sirdī. Es arī nekad nespētu vazāt Latvijas vārdu, bet, ja es kādreiz to nesīšu pasaulē, tad ar lepnumu varēšu teikt, es esmu no Latvijas, kur ir visgaršīgākā maizīte, vissmaržīgākās dāboliņu pļavas un visgaršīgākais brūnaļas pieniņš. Un viss ir tepat Latvijā, mūsu vēsturiskajos novados, kas var aizstāt tās visas ārzemes, uz kurieni cilvēki skrien kā negudri. Latvijai būt stiprai uz mūžu, un nekur citur mēs neatradīsim savu senču saknes, kā tikai Latvijā, mūsu tēvzemē.
Pēdējo mēnešu notikumi ir saviļņojuši ēteru, mums neviļus nākas domāt par nemierīgo pasauli un dzīvot ar pārliecību, ka nevienam neizdosies iekarot mūsu zemi, jo latvieši ir stipra tauta un varam būt vienoti nestundā. Neviens mūris nav tik spēcīgs, kā mēs, nelielā tauta - latvieši.
Saviem bērniem es vienmēr mācīšu, ka Latvija ir mūsu zemīte un neviens cits viņu nelolos, kā mēs paši, turot godā savu valodu un godprātīgi strādājot. Latvijas jaunajai paaudzei jābūt gudrai, radošai, strādīgai un atbildīgai, mēs nedrīkstam pamest savas dzīvesvietas, atstādami tur vecus ļaudis, bērnus un mājdzīvniekus. Un mani bērni būs tie, kam es nodošu savu domu skaidrību, stingro pārliecību un ticību Dzimtenei, Dievam un Dabai, un tad ar Darbu varēs atrast arī laimi.
Es domāju, ka pārliecībai un patriotismam ir liela vērtība, un svētam vārdam un gaišai domai piemīt tas burvju spēks, kas ir mums atstāts viedajās tautasdziesmās. Diemžēl maz cilvēku ir palicis, kas ir patriotiski un ir gatavi mirt par Latviju, galvenais tagad ir nauda, kas aizsedz mūsu Latvijas skaistumu, tas pilnīgi aizēno garīgo, visi tie bezdarbi nomāc cilvēkus, iedzen strupceļā, pazemo..., un tad viņi bēg, lai ķīseļu upju krastos tvertu lielās karotes. Bet lielākajai daļai viss beidzas ar iestigšanu tajās upēs, cilvēki kļūst par apstākļu vergiem.
Ir taču ceļš- patiesības ceļš: svēts, patiess vārds, gaišas domas un darbs ar prieku, tad darbs atradīs cilvēku, nevis cilvēks meklēs darbu. Tad ikvienam būs prieks par vērtībām un pašu mazāko sīkumiņu, par visu, kas notiek Latvijā, jo mums vēl ir senču ozoli – varenības simbols un maģiskie akmens krāvumi – eksistences forma, un ūdeņi, tātad – mums dzīvot saules mūžu.
Es savu Latviju sirdī auklēju kā mazu bērnu, kas man ir ļoti dārgs. Ar mātes mīlestību es to sargāšu no iznīcības. Nevienam nebūs to mums atņemt vai kādam tur atdot, jo mēs esam brīvi un neatkarīgi, lai jupis mūs parauj, bet mēs nesaļimsim it nemaz, būsim lepni par sevi un savu tautu!
