Lielās Latvijas puzles mazais gabaliņš- Brocēni. (2)

Latvija ir kā puzle. Tā sastāv no daudziem lieliem un maziem gabaliņie. Es dzīvoju piecu ezeru apmīļotā pilsētā- Brocēnos un uzskatu to par visjaukāko vietu zemes virsū. Pat bērnu smiekli šeit ir skanīgāki nekā citviet pasaulē, un tanki noslīkuši dziļāk. Diemžēl citi šo skaistumu nepamana un aizbrauc no savas senču zemes, no plašajiem tīrumiem un mežiem, bet, ja būsim optimistiski un pozitīvi noskaņoti, prieks aizplūdīs pa debesu stīgām, viņi atgriezīsies un ieraudzīs…
Cilvēki ie Brocēnu galvenā vērtība. Kaut esam daudz, ir jauki, ka visi pretimnākošie ir pazīstami. Iedzīvotāji ir kā bišu saime, tik atsaucīgi un saliedēti. Es lepojos ar pastniekiem, jo vēstules vienmēr ir laikā un patīkamas, tāpēc ka nestas ar prieku un lepnumu. Mūsu bitītes- sētnieki rosās jau sešos no rīta. Dažkārt tas kaitina, jo pamodina: “ Švīk- švāk!” . Manuprāt, pāri Brocēniem vijas mūsikas un deju vīteņi. Mēs visi esam kā ūdens zāles, kas apvij Cieceres ezeru, un spējam novērtēt mūsu skaisto pilsētas apkārtni.
Dabas māte šeit ir kārtīgi papūlējusies, bet vēl joprojām to turpina darīt, jo dažreiz no rītiem var just viņas vēso dvašu, virs koku galotnēm, un mājas ir ietītas pelēkbaltās miglas seģenēs. Rudenī ejot pa saules apspīdēto trotuāru, krāsainās lapiņas zem kājām čab, un liekas, ka mēģina kaut ko teikt savā valodā. Mežos valda baravikas un apšu kundziņi, dažreiz sēnes spēlē paslēpes, un cilvēki tās meklē. Nobirst visas lapas, no rīta koku zariem parādās bārdiņa un sākas…
Baltās karalienes laikā Brocēni nomaina krāsu paleti. Ezera viļņi pārvēršas zemledus makšķernieku paradīzē. Sniegs mirdz un apžilbina acis daudziem jo daudziem. Cik patīkami ir brist pa tuvējiem pilsētiņas mežiem! Tur viss ir kā pasakā, rāmi, klusi, tikai zaķis pār lauku aizcilpo. Kad spožie saules zobeni sāk kausēt balto debessmannas sniegu, sniegpulkstenīšu galviņas spraucās ārā no zemes.
Siltākajā gadalaikā mūsu Cieceres ezerā baltās ūdensrozes priecē, tie ir ezera pumpuri, tās ir kā zvaigznītes, tik krāšņas un graciozas. Daba līksmo ar skaistajiem saulesrietiem, putnu dziesmām, kurās nav nevienas šķības nots, jo Brocēnos visi ir muzikāli un radoši. Viens no lepnumiem ir saliņa, un tās brangais ozols, kas tur stāv jau vairākus simtus gadu. Koks apsargā pieminekli un pārējos iemītniekus, lai nekas tiem nenodarītu pāri. Tikai parka vecā estrāde stāv tāda nekopta un skumīga, bet tomēr, lai kāda tā būtu, to apciemo daudz dažādu cilvēku, jo parks ir zaļš un kluss. Ziemā gan no klusuma tur nav ne miņas, jo visu laiku dzirdami bērnu smiekli un kliedzieni, ragaviņu šļūkšana un sniegavīru celšana.
Brocēnu pērle ir skaistā un pārpildītā skola. Tā atrodas kalna galā, koku samīļota un ar vienu kāju ezerā. Skolēniem ieraugot skaistās, izremontētās telpas un smaidošos skolotājus, uzreiz parādās vēlme mācīties. Mēs visi esam kā skudriņas, kas ceļ daudz lielāku svaru par sevi, jo panākumu ir vairāk nekā skolnieku. Pateicoties projektam Brocēnu vidusskolā ir viss, ko sirds var kārot. Es uzskatu, ka mūsu skoliņa ir ļoti mājīga, otras tādas nav un nebūs.
Ēdot gardo rudens ābolu, man galvā ielīda domiņa, un es sapratu, ka šī vieta ir kā radīta man. Šeit neko nevajadzētu mainīt. Brocēni ir kā milzīga svece, kas deg mūžīgi, jo tā sasilda un dod gaismu caur cilvēku sirdīm. Es iesaku nevienam šo svecīti nekad nenopūst.