18. novembris Latvijā (1)

Sarkanbaltsarkanie karogi. Man apkārt to vesela jūra - ielas, laukumi, parki, nami - viss it kā pārvērties! Lai gan cilvēki tāpat kā parasti steidzas savās gaitās, šodien var just, ka kaut kas ir savādāk. Mēs svinam savas valsts dzimšanas dienu - 18. novembri.
Ko mums, 21. gadsimta sabiedrībai, šī diena nozīmē?
Daļa mūsu tautas šos svētkus uztver kā papildus brīvdienu, kad pierimst darba un mācību steiga. Citi izmanto iespēju apciemot draugus un radus. Es un mani tuvākie pieder pie tiem tūkstošiem Latvijas patriotiski noskaņoto iedzīvotāju, kam tie ir īsti, sirdij un dvēselei nozīmīgi svētki. Tā ir diena, kad es lepojos ar to, ka esmu dzimusi mūsu pieticīgajā, bet skaistajā Latvijā, ka mana tauta ir spējusi daudzu gadsimtu garumā saglabāt un realizēt sapni par savu brīvu valsti.
Katru gadu 18. novembri es gaidu ar savādu, daudziem nepazīstamu sirds nemieru, jo mēģinu atrast ko jaunu, kas vairos manu patriotisko noskaņojumu. Ko tad īsti nozīmē patriotisms? Man tā ir ļoti īpaša sajūta! Esmu pateicīga savai ģimenei un draugiem, kas to manī rosina. Domāju, ka šodien par patriotismu vairs neliecina skaļi vārdi, saukļi, bet gan darbošanās valsts labā - mācoties, strādājot un visos iespējamos veidos izpaužot mīlestību savai zemei. Un galvenokārt to darot katru dienu. Bet tā īsti - no visas sirds. Savu pārliecību es stiprinu izmantojot iespējas, kuras man sniedz pieejamā literatūra, daudzie valstī plaši pazīstamie muzeji, dokumentālais kino un man tuvu cilvēku pieredze un atmiņas.
Šajā dienā, kad man apkārt šalc un bango manas valsts karogu jūra, gribas būt visur. Gribas pat stāvēt pie Nacionālā teātra un gara acīm redzēt 1918. gada 18. novembri, kad sajūsmas asarām acīs šīs dienas dalībnieki 6 reizes dziedāja „Dievs, svētī Latviju!”. Gribas saklausīt Kārļa Ulmaņa teiktos pravietiskos vārdus valsts proklamēšanas sēdē: „Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto līdz galam.” Gribas stāvēt tautas vidū Daugavmalā un ar lepnumu raudzīties mūsu karavīru vienotajā, lepnajā solī... Gribas līdz ar citiem mūsu zemi mīlošiem latviešiem novēlēt Latvijai daudz laimes, aizdedzot svecīti Saeimas nama priekšā. Gribas ar prieku noraudzīties studentu korporāciju gājienā uz Brāļu kapiem. Gribas būt Vecrīgā, kad baznīcu zvani ieskandina manas valsts dzimšanas dienu.
Domāju, ka 18. novembris tomēr ir tā diena, kad arī tie pilsoņi, kas izvairās sevi saukt par valsts patriotiem, tomēr par tādiem kļūst! Es no visas sirds vēlos ticēt, ka pienāks diena, kad visi latvieši, kas izklīduši Eiropā, darba, mācību un labākas dzīves meklējumos, atkal atgriezīsies savās mājās, ka cilvēkiem atkal mirdzēs acis, skanot lūgsnai „Dievs, svētī Latviju!”.
18. novembris tomēr mūs turpina uzrunāt. Svētku vakarā līdz sirds dziļumiem var priecāties par katru iedegtu cerības svecīti manas pilsētas mikrorajonu lielajos namos! Latvija, dzimtene, tēvu zeme - tie ir tikai daži no manas zemes neskaitāmi daudzajiem apzīmējumiem! Tos visus ir radījuši cilvēki, kas ticējuši šim brīnumam - savai valstij. Es arī ticu. Un es mācīšu ticēt arī saviem bērniem.
Atkal nāk laiks, kad mūsu zeme svinēs savus ikgadējos svētkus - šoreiz būs jau tās 93. dzimšanas diena, kad Rīga un visa Latvija rotājas ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Lai tautas izraudzītais valsts simbols mūs vieno, aicina uz kopīgu darbu savas valsts labā, lai liek mums justies piederīgiem savai tautai, savai valstij!