Latvija. Dzimtene. Tēvija.  (1)

Latvija. Dzimtene. Tēvzeme. Tēvija. Latvju zeme.
Dažādi mēs saucam mūsu zemi. Dažādi pret to izturamies un atšķirīgi izrādam savu dzimtenes mīlestību. Tas ir labi, jo mēs paši taču esam tik dažādi! Katrā Latvijas vietiņā ir atšķirīgas tradīcijas, pat valoda. Vēstures vēji ir plosījiši mūsu zemi, sašķeļot to kā ar zibens spērieniem mūžvecā ozolā. Bet mūsu koks nav sadragāts. Jā, grubuļainajā mizā ir melnas plaisas, bet tās kalpo kā savdabīgas zīmes, kuru rakstos ievīti visi pagātnes tumšie notikumi. Mūsu tēvi ir spējuši tos pārvarēt, saglabājot mums Latvjiu.
Četras lielās upes kā sidrabotas jostas izvijās loku lokos, katrā cilpā atstājot citu vēstures gaitu, zemes ražību un atšķirīgus ļaudis.
Kas tad vieno Latviju?
Protams, var teikt, ka patriotisms, dzimtenes mīlestība, pagātne. Tā visa ir patiesība, bet sausa, nepilnīga. Šādus vārdus varētu teikt par jebkuru valsti, tautu.
Mums, latviešiem, tas ir kas daudz pilnīgāks, spēcīgāks. Lai arī kā kāds dažreiz izsakas, visi mēs sirds dziļumos patiesi mīlam savu zemi. Lai citi saka ko grib! Viss ir atrisināms. Problēmas neilgst mūžīgi. Latvieši taču ir dziedoša tauta, un tautas dziesma no senseniem laikiem atbalso Latvju zemes ārēs, nesot dzīves gudrību.
Atliek tikai atcerēties Dziesmu svētkus. Nekur citur pasaulē nav nekas tik iespaidīgs, bet tajā pašā laikā tik vienkāršs, tautisks un latvieša sirdij tuvs. To laikā visi jūtas vienoti, pat ārzemnieki, bet pašu būtību uztveram tikai mēs. Un kā nekā: "Savējie sapratīs". Savējie stāvēs un kritīs par Latvijas godu un pastāvēšanu. Un tādi esam mēs visi, kas saprotam. Kamēr pasaulē būs Latvju zemei piederīgie, kuru sirdis ietrīsēsies, skanot "Gaismas pilij", un kuri sapratīs tās vēstījumu, Latvija pastāvēs.