Es domāju, ka mūsdienās, visiem ir diezgan pazīstamas cilvēku sūdzības par Latvijas valsti, valdību, visu politisko iekārtu. Bet nemazāk ir dzirdēts viedoklis, ka, ja mēs paši turpināsim tikai un vienīgi kā gausties, nekas pats no sevi nenotiks un mēs turpināsim mīdīties pa to pašu „mēslu bedri”, kurā pašlaik atrodamies. Man dažreiz pat kļūst interesanti, kas propagandē šo viedokli? Kas daļēji cenšas nokaunināt latvju tautu par to, ko mēs nedarām, un kas būtu jādara? Godīgi- es pat nebūtu izbrīnīts par to, ja šī ideja tapusi siltā, dizainera veidotājā māja, kur ģimenes vecāki pelna virs vidējās noteiktās Latvijas algas. Šaubos, vai tas būtu loģiski, ja trūcīgā lauku ģimenē, kurā vecāki knapi spēj savilkt galus kopā, nododot pienu un reizi gadā saņemot LAD maksājumus, spētu rasties doma, ka pie mazajiem bērnu pabalstiem, krīzes, bezdarba ir vainīgi tieši viņi paši.Un tas ir absurds, ja kāds tā saka.
Var bieži dzirdēt, ka īsts latvietis ir tāds, kuram nekas nekad nav labi, kuram pie visa vainīga ir valdība, kurš vienmēr par visu sūdzas. Protams, ne no tukša gaisa rodas šis iespaids. Taču šo raksturojumu cenšas pārspīlēt, iespiest mūsu galvās tik ļoti, ka dažreiz pat liekas: „Tiešām, es esmu slikts pilsoni, un ja es censtos labāk, mēs tiktu ārā no krīzes.” Ar šo man aust atmiņā tikko sāktā reklāmas kampaņa „Man nospļauties”. Mums kā ar pirkstu degunā baksta, cik mēs esam lieli neģēļi. Plakātos uz ielām attēloti pensionāri, grūtnieces. Ar to visdrīzāk domāts, ja mēs nemaksājām nodokļus, mums ir nospļauties uz šiem cilvēkiem. Taču es pat esmu pārliecināts, ja maznodrošinātai ģimenei ir jāsaģērbj un jāpabaro bērni, viņai tiešām būs nospļauties uz nodokļu maksāšanu. Un tam jābūt pašsaprotamam- tāpat šī mūsu nodokļu nauda neaiziet kāda pensijā vai pabalstu izmaksā. Ar saviem nodokļiem mēs maksājam par jauno Gaismas pili, kura diez vai piesaistīs tūristus un jauno paaudzi, kā cerēts, mēs maksājam par savu „apzeltīto tiltu”, kas pēc garuma/cenas rādītāja ir viens no pasaulē dārgākajiem tiltiem, maksājam par AS „AirBaltic” glābšanu un, galu galā, maksājam par 7 miljardu aizdevumu, ko, ņemot vērā Latvijas ekonomikas stāvokli un vēsturi, neizdosies atmaksāt pat mūsu mazbērniem.
Protams, es nevaru neminēt mūsu „perfekto” ekonomikas biznesa sistēmu. Katru gadu mēs, skolēni, dodamies uz skolu, pašsaprotami, iegādājamies jaunas kancelejas preces. Taču mani fascinē tas, ka ik pēc pāris gadiem mācību grāmatas ir jāatjauno, jāpērk atjauninātais grāmatas izdevums. Tas izskatās apmēram šādi- tā ir tā pati vecā grāmata, kurā mācību temati ir samainīti vietām, nomainītas pāris bildītes un uzdevumi. Un par tādu grāmatu jāmaksā pat dažreiz ~ 8 Ls. Vai, piemēram, daudzās skolās ar ERAF fonda palīdzību tika atjaunināta mācību un uzskates līdzekļu bāze. Protams mēs esam bezgala pateicīgi, taču ir savas nianses. Pirmkārt- kvalitāte. Tika veidoti uzskates materiāli daudzos eksaktajos priekšmetos, kuri tika ievietoti diskos. Taču tiklīdz skolotāji ķeras pie materiālu apskates izrādās, ka programma nestrādā, kā vajag. Ne disku lāgā atvērt, ne materiālus pārskatīt. Man galvā pat neiekļaujas tas, ka ir iespējams nodot principā neejošas programmas ekspluatācijai skolās, ņemot vērā to, ka par to ir samaksātā milzu nauda. Kur ir visas Latvijas pārbaudošās instances, kad tās vajag?
Protams, šis saraksts var turpināties bez gala. Taču, pat iegravējot šo sarakstu uz Saeimas sienas, nekas nemainīsies. Latvijā notiek bez gala daudz absurdu lietu, zādzību, mahināciju, kukuļdošanas. Šķiet, daži cilvēki spēj nozagt pat tad, ja vairs pat nav ko zagt. Un ik dienas notiek viens un tas pats- kā ciklā. Naivi domāt, ka jaunā valdība spēs ko mainīt, jo tie vienmēr ir tie paši vēži. Tikai citās kulītēs.
Pēc mana stāsta varētu noprast, ka es neciešu savu valsti, un viss ko redzu, ir slikts. Nepārprotiet- es mīlu Latviju, es ceru, ka kādu dienu tiešām būs labāk. Taču es kā daudzi citi esmu līdz nelabumam noskatījies uz absurdām lietām, kas mūs, parastus latviešus, pārvērš lupatās, kurās lielie kungi slauka kājas. Un nu tas pods ir pilns un līst pāri malai.
Es ceru, ka kādreiz mēs ziņās vairs nedzirdēsim par nekaunīgā valdības vai deputātu rīcībām, cilvēku naudas trūkumu, nevajadzīgi lieliem birokrātijas papīru kalniem, kas, piemēram, invalīdam ar vienu kāju jāsniedz katru gadu, lai pierādītu, ka tā kāja nav ataugusi un viņš ir tiesīgs saņemt invalīda pabalstu. Es ceru, ka kādreiz mēs spēsim piecelties labākā Latvijā, kas mīl savu tautu, nevis liek tai bēgt uz ārzemēm. Un es vēlu tikai to labāko savai dzimtenei.
