Latvijas melnākā diena (15)

1949. gada 25. marta rīts ir liktenīgs daudziem latviešiem. Uz Sibīriju tiek izsūtītas vairāk nekā 11 000 ģimenes, vairāk nekā 38 000 cilvēku. Cilvēkiem vairs nav vārdu – to vietā ir numuri. Internets un dažādas grāmatas ir pārpildītas ar sausiem vēstures faktiem, aiz kuriem slēpjas asaru, ciešanu un sāpju pilni stāsti, es vēlos pastāstīt vienu no tiem.
Vecmāmiņai Hermīnei tagad ir 87 gadi. Es klausos viņas likteņstāstu un acu priekšā redzu, šīs sievietes jaunību, izpostītos sapņus un cerības, tajā pašā laikā brīnos, cik lielu optimismu un ticību viņa ir spējusi saglabāt cauri visiem juku laikiem līdz šodienai. Tuvojas valsts svētki, un viņa izvelk no skapja Latvijas karogu, kuru gan garo gadu laikā nav žēlojušas kodes, bet tam ir tikpat daudz gadu, cik viņai. „Pēdējos gados es karogu nemaz vairs nelieku ārā, izklāju tāpat istabā, bail, ka vējš neizposta,” Hermīne saka. „ Vai tu, meitiņ, iedegsi svecītes 18. novembra vakarā?”
Es stāstu viņai, ka mēs, visi skolas skolēni, iesim uz dievkalpojumu baznīcā, lai aizlūgtu par savu valsti, un tautu, un tad ar svecītēm un lāpām iesim caur pilsētu un skolas pagalmā noliksim tās īpaši iezīmētā Latvijas kontūrā, lai mirdz visu nakti.
Vecmāmiņas Hermīnes likteņstāsts ir mūsu tautas vēsture, ar smagu darbu, asiņainām tulznām, saskrāpētām delnām tēva rudzu tīrumā.
Kad 1944. gadā draud aizsūtīšana darba dienestā uz Vāciju, viņa aiziet strādāt uz netālajām Meiru mājām, kur dzīvo viņai pazīstams jauneklis, saimnieka dēls Paulis. Viņš ir brašs puisis, iznesīgs dejotājs un mazpulka biedrs. Mājas saimnieki Anna un Juris kļūst par viņas jauno ģimeni. Meiros valda tīrība un kārtība – grīdas nobērztas baltas kā kauls, saimniece Anna staigā baltu lakatiņu apsējusi, agros rudens rītos, kad saime mostas savām dienas gaitām, viņa jau nāk no sava meža ar sēņu grozu uz rokas. Juris ir ļoti labsirdīgs pret Hermīni, laikam jau tāpēc, ka ģimenē ir tikai 2 dēli.
Juku laiki sākas, kad ienāk mežabrāļi – izbēgušie no armijas un leģiona. Viņi nāk uz Meiru mājām un slēpjas rijā, tur viņus arī ēdina. Savādāk jau nevar, viņi vienkārši nāk. Kad sarkanās armijas ķēde iet caur mežam, tā gluži vai brīnums, ka meža brāļi izbēg. Viņi izrāpjas pa rijas skursteni un pēc tam līšus pa kartupeļu vagām līdz mežam. „ Vai zini, kā ir, kad aiz bailēm mati ceļas stāvus?” Hermīne man jautā. „ Man toreiz tā bija, jo zināju, ka dzīvs neviens rokās nedosies un arī mums visiem beigas.” Visus mājas iemītniekus sadzen istabā, pārmeklē ēkas, rijā atrod kažoku un spilvenu. Krievi izošņā visu – drēbju skapjus, kumodes, viņi meklē ieročus. Vienā no kumodēm tiek atrasts tēva sudraba pulkstenis. Kad manta jau pazūd krieva kabatā, Hermīne saķer karavīru aiz piedurknes. „Kas jums par domstarpībām,” krievu armijas virsnieks skaidrā latviešu valodā jautāja. „Tas ir mana tēva pulkstenis,” Hermīne drosmīgi aizstāv savu mantu. „Vai jūs gribat, lai es viņu tepat nošauju?” tautietis turpināja. „Nē, es tikai negribu, lai mani apzog.”
Tad pienāk 1949. Gada 25. Marts. Saimnieki Anna un Juris tiek izsūtīti par „ bandītu atbalstīšanu”. Izsūtāmo sarakstos ir arī Hermīne, bet, kad viņai brauc pakaļ, vietējais izpalīgs mašīnu aizved uz mājām, kur neviens vairs nedzīvo. Hermīnei tiek pateikts, lai viņa bēg un slēpjas, viņa ar vīru Pauli slēpjas mežā vairākas dienas. Meiru mājās paliek abrā iemīcīta maize, jo Anna tā arī nepaspēj to izcept.
Annai un Jurim līdz ir tikai tik daudz naudas, cik Anna paspējusi ieslēpt drēbēs. Dzīve Sibīrijā ir grūta, taču viņi prot izdzīvot, palīdz ilgajos gados Latvijā gūtā pieredze saimniecībā.
Hermīne ar Pauli viņiem katru mēnesi sūta paciņas ar pārtiku un siltām drēbēm. Anna un Juris Sibīrijā pavada 7 grūtus gadus, taču arī pēc atgriešanās Latvijā nav viegli, jo naudas nav, dzīve ir trūcīga. Juris pēc atgriešanās dzimtenē nodzīvo gadu, Anna nedaudz ilgāk. Viņiem ir iespēja atgriezties savās Meiru mājās, tikai tagad kā īrniekiem.
Tagad Meiru māju vairs nav, tās nošķūrētas no zemes virsas laikā, kad meliorē apkārtnes laukus, Anna un Juris šo brīdi jau vairs nesagaida. Mājas vietā tagad atrodas akmeņu grēda, apkārt tai mežs, un rudeņos laukos briest rudzi. Dzīve turpinās. Hermīnes meita divus no šiem akmeņiem vedīs uz Likteņdārzu – par savas vecmāmiņas un vectētiņa mežu, par septiņiem Sibīrijas gadiem, par mammas Hermīnes grūto darbu un ticību Latvijas valsts nākotnei.
Es atstāju Hermīni savās domās un atmiņās, eju pa rudens lapām nobirušo lauku ceļu un domāju par to, kādi cilvēki mums ir blakus. Es varu izdzīvot savas tautas pagātni ar viņu stāstiem un neaizmirst to. Cik sīkas un muļķīgas pret to šķiet šodienas problēmas, par kurām lauž šķēpus mūsu tautas ievēlēti deputāti. Man šodien ir tāda iespēja satikt uz uzklausīt šo likteņstāstu, vēl pēc gadiem 20 šādas iespējas vairs var nebūt, jo nebūs vairs cilvēku, kas savu sāpi mums atklāj. Mēs šodien nevaram teikt, ka dzīvojam slikti, lai arī varbūt Latvijas šā brīža situācija nav tā labākā. Ir notikumi, kuri mums kalpo par mācību, ka nedrīkst padoties un ir jācīnās, lai kas arī notiktu. Es ticu labākai Latvijai, bet jātic ir mums katram un jācenšas no visa spēka, lai padarītu savu valsti labāku.