Mainies uz augšu, Latvija (1)

Kas man ir Latvija? Man tā ir vismīļākā vieta pasaulē, man tā ir dzimtene. Šeit ir manas mājas, mana ģimene un mani draugi. Latviju ir jāmīl, lai arī cik grūti klātos, jo vienīgi šī zeme ir mūsu. Par šo zemi mūsu tēvi un arī viņu tēvi lēja savas asinis. Viņi to darīja, lai mums būtu pašiem sava valsts – Latvija.
Tomēr šī brīža ekonomiskajos apstākļos Latviju ir grūti mīlēt. Ir grūti noticēt savai valstij, tādēļ arvien vairāk cilvēku pieņem lēmumu doties meklēt laimi citās zemēs , lielākā daļa no viņiem dodas prom nelabprāt. Viņi ir zaudējuši ticību tam, ka viņu situācija Latvijā uzlabosies, viņi ir zadējuši ticību savai vastij un arī tautas kalpiem, politiķiem.
Taču ne ve visiem, kuri ir devušies uz svešām zemēm, sokas tik labi, cik plānots, daudzi nevar atrast darbu, citi nevar atrast sev piemērotu dzīvesvietu. Tomēr, lai arī cik labi citur klātos, vienmēr kaut kā pietrūkst – tā ir dzimtene. Tāpēc ir jāsāk darīt, ir jāsāk mainīt Latviju, ir jāsāk mainīties mums pašiem.
Tautai ir jāsaprot, kāpēc tiek veiktas dažādas reformas, kāpēc tiek paaugtināti nodokļi, kur paliek nodokļos samaksātā nauda. Ar tautu ir jārunā. Tautai ir jāsaprot, cik sarežģītā situācijā pašlaik atrodas Latvija, tad arī mazāk cilvēku izvēlētos pamest savu dzimteni, pamest Latviju.
Latviešiem ir jāpaliek Latvijā un jāpalīdz saviem draugiem, paziņām un citiem līdzcilvēkiem. Ir tik daudz cilvēku, kuriem klājas grūti, grūtāk nekā mēs varam iedomāties. Ir cilvēki, kuriem ikdienā nav ko ēst, kuri nevar atrast darbu un kuriem ir lieli parādi. Ko mēs varam darīt, lai viņiem palīdzētu? Mēs viņiem varam piedāvāt savu palīdzību. Mēs varam ar viņiem aprunāties un viest viņos cerību, ka pienāks labāki laiki, ka kāds tic viņu spēkiem. Grūtos brīžos pat tik vien kā smaids var uzlabot visu dienu.
Cilvēkiem ir jāsāk rīkoties, lai tiktu ārā no šīs bezcerības sajūtas. Ir jāapgūst jaunas prasmes, jo zināšanas ir cilvēka vislielākā vērtība. Visu pārējo cilvēkam var atņemt, bet zināšanas – nē. Jo vairāk cilvēks prot izdarīt, jo lielākas ir viņa iespējas darba tirgū. Vienmēr būs nepieciešami prasmīgi, daudzpusīgi un spējīgi cilvēki, tie, kuri ir gatvi mācīties, kaut gan skolas un studiju laiks ir aiz muguras, jo saprot, ka bez zināšanām viņi darba tirgū nav vajadzīgi.
Viemnēr ir iespēja dibināt pašam savu uzņēmumu, tomēr daudzi to nedara. Tam var būt dažādi iemesli – bailes riskēt, ideju trūkums, tomēr es domāju, ka galvenais iemesls ir nepietiekamas zināšanas par uzņēmuma dibināšanu un nepietiekams valsts atbalsts jaunajiem uzņēmējiem. Valstij vajadzētu informēt cilvēkus par to, kas ir jādara, lai izveidotu uzņēmumu un jāpadara uzņēmuma izveide pēc iespējas vienkāršāka.
Valstij ir nepieciešams arī piešķirt lielāku finansējumu izglītībai, lai tiktu izveidotas papildus budžeta vietas studentiem vai kā citādi samazināta augstā studiju maksa. Daudzi skolēni izvēlas pēc skolas beigšanas doties studēt uz ārzemēm, jo tur par aptuveni tādu pašu samaksu var iegūt prestižāku izglītību. Daudzi no viņiem pēs studijām neatgriežas Latvijā, jo tur ir izveidojuši ģimeni vai atraduši labu darba viet. Es pats, saņemot atbildi no klasesbiedriem uz jautājumu „ko tu darīsi pēc skolas beigšanas? ” , biju pārsiegts, jo vairāk nekā puse vēlas doties studēt ārpus Latvijas, un daudzi no viņim šeit atpakaļ neatgriezīsies. Skolēni ir Latvijas nākotne, un, ja tik liels skaits vēlas pamest Latviju uzreiz pēc skolas beigšanas, kaut kas steidzami ir jādara, lai skolēniem būtu nevis vēlme pēc skolas beigšanas pamest Latviju, bet gan lai viņi vēlētos palikt šeit un izmantotu savas zināšanas, lai padarītu Latviju par labāku valsti, kurā dzīvot.
Es uzskatu, ka Latvijai ir lieliskas izaugsmes iespējas, tomēr steidzami ir jāatrisaina tādas problēmas kā zemā dzimstība un emigrantu lielais skaits. Protams, vienmēr būs skolēni, kuri vēlēsies studēt ārzemēs, taču valstij būtu jārūpējas par to, lai pēc studiju beigšanas viņi vēlētos atgriezties savā dzimtenē, Latvijā.