Kādi mēs, latvieši, esam interesanti cilvēki – skaisti, gudri, talantīgi, radoši un čakli. Izklausāmies pēc īstas Dieva dāvanas, vai ne? Taču vēl interesantākus mūs padara medaļas otrā, ne tik skaistā puse – ai, kā latvietim patīk žēloties! Čīkstēšana ir īstena latvieša pazīme un pienākums vienlaikus.
Varbūt teiksiet, ka tagad es ņirgājos un dramatizēju reizē, tomēr to varētu saukt tikai par vieglu pašironiju (kā caurcaurēm latviete, arī es pret to neesmu imūna), jo tieši tik skarbi tas viss arī ir, turklāt tā vien šķiet, ka ar šo vienu pašu nacionālo kaiti pietiek, lai sagrautu visu, kas mums dārgs, ieskaitot mūs pašus.
Bet kā īsti mums kaitē pašu zemē izaudzētais kults „viss ir slikti”?
Bieži, kontaktējoties ar ārzemju draugiem, saņemu jautājumu – kāds ir latviešu nacionālais sporta veids? Un zināt, ko man katru reizi tā vien mēle niez atbildēt? Valdības "nolikšana" (es tomēr saņemos un atbildu hokejs).
Nav jau tā, ka mums būtu maz par ko žēloties, attiecībā uz Latvijas politiku, tomēr vai šī ņirgāšanās (jā, arī no tautas puses) brīžiem neiet par tālu? Nepārprotiet, es neuztraucos, vai kāds ministrs ik vakaru neraud spilvenā, bet gan par to, vai maz ir palicis kāds, kurš nesavtīgu iemeslu dēļ vēlas kļūt par valstsvīru un vai viņam ir vajadzīgās prasmes un dotības. Manuprāt, tā sāk kļūt par nopietnu problēmu, jo, saviem bērniem jau kopš bērnības "iepotējot" nievājošu attieksmi pret politiku kā tādu, daudz talantīgu oratoru, diplomātu un ierēdņu paliek neatklāti.
Un nevajag nemaz par tik "augstiem plauktiem" – pat sevī un visikdienišķākajās lietās sev apkārt redzam, kā negatīvisms kā tāda pelējuma sēne noklāj visu, kam vien tiek klāt. Neticat?
Vai neesat ievērojuši, ka ģērbjamies daudz tumšākos un drūmākos toņos nekā ārzemēs, piemēram? Teiksiet, ka mums, redz, tāda mentalitāte? Ha, muļķības – tautastērpos redzam gana daudz gaišu un maigu, kā arī košu toņu.
Vai neesat pamanījuši, ka mūsu leksikā arvien vairāk vietas "izkaro" tādi vārdi kā „baigi”, „briesmīgi”, „šausmīgi” un lietojam tos pat pozitīvā nozīmē? Ka apmēram četras piektdaļas no vakara ziņu izlaiduma sastāda negatīvas vēstis? Ka mazo partikulu „nē” no citu un savas mutes dzirdam biežāk un dabiskāk, nekā tās trakulīgo un bīstami pozitīvo radinieci „jā”?
Piemēru, protams, ir vēl daudz un nav iespējams tos visus šeit minēt, taču domu sapratāt.
Kāds būtu manis piedāvātais risinājums? Neaicināšu nu gāzt ziņu dienesta kantori vai atkārtot 13. janvāra izdarības ar Vaļņu ielas bruģi un nelaimīgo „Rīgas Balzama” veikalu; manuprāt, lai kaut ko šai sakarā mainītu, katram jāsāk ar sevi – savu domāšanu, savu valodu un savu izturēšanos, jo pozitīvisms, tāpat kā negatīvisms, ir lipīgs.
Varbūt nosolīsimies vienu dienu nemaz nečīkstēt (un tad vēl vienu, un vēl vienu), uzsmaidīsim kādam "ieskābušam" kolēģim, nemaitāsim savu zemapziņu ar „baigo” un „briesmīgo”, tā vietā atcerēsimies „lielisko” un „pasakaino”, uzliksim kādu raibu rudens šalli, būsim kaut mazdrusciņ izpalīdzīgāki viens pret otru un, runājot par mūsu nelaimīgo politiku, atcerēsimies, ka dažu personu neprasme un netikumi pie vainas, ne pats deputāta/ministra/priekšsēdētāja amats nolādēts.
Pasaulē taču ir tik daudz skaistā un iepriecinošā – neļausim, lai mūsu personiskie un nacionālie stiķi to nomāc.
