Ir pienācis rudens-lielais mākslinieks. Lielie, tumšie mākoņi vēlas aizsegt sauli, kas sūta pēdējos, siltos saules starus. Maigais vējš noglāsta man vaigus un padara tos koši sarkanus, bet drīz tas pūtīs spēcīgāk, noraus košās lapas un saldēs mūsu sārtos vaigus.
Es stāvu pieturā, vējš saldē manas rokas. Tur, uz lielceļa, ieraugu lapas, kas griežas un virpuļo savu deju, kā rotaļātos ar vēju. Tās vilina sev līdzi, un mans skatiens kā piekalts tām seko. Lapas ir tik saulaini dzeltenas, vēlētos skatīties vēl un vēl, bet man jādodas tālāk. Ak, ja lidotu viņām līdzi...
Rudens nāk un iet, bet katru gadu tas ir citādāks un brīnišķīģāks. Cik skaisti un silti kļūst ap sirdi, kad ieraugi baltu gulbi zilajās debesīs, kas atmirdz siltajos saules staros un pārlido košajām rudens lapām. Varbūt viņš steidzas vēl pēdējo reizi iepriecināt apkārtējos ar savām zīda maigajām spalvām un siltajiem spārniem, kuri ieskauj bērna smaidu un saglabā tos maiguma pilnus? Tomēr citi viņu neievēros, jo ir pārāk aizņemti, bet vajadzētu atpūsties un pavērot arī to, cik skaistā valstī mēs dzīvojam ik dienas.
Kad es vēroju dabu, es redzu kaut ko unikālu, jo dabā nekas nav vienāds- ne koks, ne lapa, ne zieds, ne putns. Pat katrs koks, sniedz savu stāstu gadsimtu gaitā, sniedz savas izjūtas par notikušo. Uzliec plaukstu uz tā mizas un sajūti koka nebeidzamo enerģiju, kas tajā mīt. Mēģini saklausīt klusos koka čukstus, kuri tev pastāstīs kādu brīnišķīgu noslēpumu.
Es pamanu brūnu zaķi, kas, pieliecies zālītē, vēro. Vēlos pieiet tam tuvāk, lai apskatītu kārtīgāk, bet tas sabīstas un pazūd oranžajās lapās. Uz kurieni tas dodas? Vai es to vēl kādreiz satikšu?
Ikdienas stresā nevar ievērot Latvijas zilās debesis, dižos mežus un krāsu daudzveidību, kas paveras mums apkārt. Rudens ir tik skaists gadalaiks! Mēs neievērojam, ko tas mums sniedz. Tas izraibina lapas visdažādākajās krāsās, nomierina dvēseli un dod iedvesmu katru rītu celties un saprast, ka dzīve ir kas vairāk par dziļu purvu. Tā ir nebeidzamu brīnumu un pārsteigumu pilna, tā ir krāsu bagāta un dziesmu pilna. Dzīve ir prieka un skumju pārpilna. Cik slikti būtu, ja mēs redzētu dzīvi melnbaltu, bet mums ir dota iespēja, kura jaizmanto, jāpriecājas par to.
Lapu krāšņums iekrāso garstāvokli, tā spilgtās lapas dod iedvesmu, bet migla dod sapņainu noskaņojumu, tāpēc rudens ir Latvijas skaistākais gadalaiks!
