Katru dienu mēs skrienam pakaļ savam laikam. Cenšamies paspēt uz mūzikas skolu, nopirkt jaunāku telefona modeli vai dārgākas kedas. Steidzoties mēs nepamanām to laika ritumu kā cilvēki dzimst un mirst, kā cilvēki mainās un ūdens noteku caurule sarūsē. Mēs nepamanām pašas mazākās, bet svarīgākās lietas, kas riņķo ap mums savā laika ritmā. Mēs visbiežāk domājam par nākotni kādu izglītību iegūsim vai kā mēs apceļosim pasauli. Bet, kas tad ir ar tagadni? Tas ir mūsu laiks, kad mēs skatāmies „Viens pats mājās” un dzeram karstu tēju adventes laikā pie kamīna. Īstenībā mēs visi dzīvojam ilūzijā, ka mēs dzīvojam ikdienā, bet patiesība ir tāda, ka katra diena ir īpaša vienā dienā tu iemīlies, otrā dienā noliec eksāmenu ar visaugstāko atzīmi klasē. Mans laiks ir manas atmiņas, mans mūžs. Tavs laiks ir tavas atmiņas, tavs mūžs. Visam ir savs laiks! Bērnībā tu mācies, jaunība tu pieļauj kļūdas, vecumā tu mācies no kļūdām un dod padomus citiem lai tās nepieļautu. Es esmu iestrēdzis starp šiem laikiem! Mācos, pieļauju kļūdas un cenšos tās labot. Neskriesim pakaļ laikam dzīvosim savā laikā.
