Manuprāt, Latvijai ir jāpalīdz bēgļiem. Tas ir kā pienākums. Sniegt palīdzīgu roku var ikkatrs un vienmēr.
Latvija ir valsts, kura ne reizi vien ir cietusi no karadarbības, taču ar citu palīdzību spējusi atgūties. Tā ir spējusi pierādīt, ka ne jau lielumam un varenībai ir nozīme, bet nozīme ir tam, cik stipra un vienota ir tauta. Karadarbību rezultātā arī latvieši bija spiesti doties bēgļu gaitās. Uz valstīm, kur valdīja miers. Visi inteliģentie latvieši devās prom no Eiropas. Viņi atrada patvērumu, neatkarīgi no tā, cik daudz bija. Tādi paši ir bēgļi no Sīrijas. Viņi ne ar ko neatšķiras. Bēgļi- tie visi ir cilvēki, kuri meklē patvērumu, kad dzimtajā zemē notiek karadarbība. Viņu vēlēšanās ir pasargāt savu ģimeni un pēc kara atgriezties savās mājās- zemē, kur ir dzimuši un auguši, zemē, kuru mīl no visas sirds. Bēgļi ir spiesti doties prom no savas valsts. Kā vējā izkliedētas smiltis viņi dodas tur, kur ir miers un drošība. Tur, kur vējš tos aiznes. Vai ir iemesls nepalīdzēt bēgļiem? Mēs viņus nepieņemam rases, izskata, kultūras dēļ? Vai viņi ir vainīgi pie tā? Protams, nē! To zina ikkatrs. Bet vai katrs grib kaut ko darīt, lai palīdzētu bēgļiem? Diemžēl pašlaik nē. Ar smagiem, trokšņainiem soļiem pienāk diena, kad viņi ir spiesti doties prom no savas dzimtās zemes. Tas nav liktenis, kas nākot liek satraukties gan man, gan pārējiem, tās ir bailes. Tās nāk brīžiem klusi un nemanāmi, bet brīžiem smagiem, bargiem soļiem kā negaisa mākoņi.
Laiki mainās – es to jūtu gaisā, es to redzu visapkārt. Es esmu par to, ka Latvija palīdz bēgļiem laikā, kad viņi nevar palikt savā valstī, laikā, kad viņi ir spiesti bēgt prom. Kā vējā izkliedētas smiltis viņi dodas tur, kur vējš tos aiznes…
