Es ticu, ka tik skaistas, zaļas un burvīgas valsts kā Latvijas ļaudis ir dzimuši, lai būtu laimīgi un lai būtu saimnieki uz savas zemes. Es lepojos ar mūsu baltajiem bērziem, ar Baltijas jūras smilšaino krastu, ar saules rietiem Jūrmalā, ar Raiņa priedēm, ar bagātu Latvijas floru un faunu. Latviešu rakstnieks Jānis Sudrabkalns par Latviju ir teicis:
„Es eju pār robežām paceltu galvu,
Man nokusīs kājas, tik dzimtene liela.”
Es ticu, ka, lai gan Latvija ir neliela valsts, tā nekad neizsīks ar talantiem un izciliem latviešu komponistiem: Vīgnera, Melngaiļa, R.Paula, dziedātājiem J.Zābera, E.Pakulas, dzejnieka J.Raiņa, I.Ziedoņa, aktieriem K.Sebra, V.Artmanes, sportistu M.Štromberga, M.Dukura, J.Lūša vārdi skanēs pa visu pasauli un nesīs Latvijai slavu un godu. Jo viņi visi veltīja savus talantus un prasme dzimtenei. Komponistu Raimondu Paulu pazīst un mīl visā Latvija. Kad Mežaparka Lielajā estrādē desmitiem tūkstošu balsu dzied viņa dziesmu ar Jāņa Petera vārdiem ”Manai Dzimtenei”, visiem šermuļi skrien pa ādu, un acīs ir asaras. Kad Māris Štrombergs BMX sacensībās vasaras olimpiādē atbrauca pirmais un dabūja olimpisko zeltu, man bija prieks un lepnums, ka viņš ir latvietis. Manuprāt, ļoti skaidri dzimtenes nozīmi izteikusi vārdos M. Ķempe:
„Tas labākais, ko gars man devis,
Lai paliek, dzimtene, pie tevis.”
Es ticu, ka pienāks laiks, kad jaunieši, kuri pameta Latviju un meklē laimi svešās zemēs, varētu saņemt šeit pienācīgu izglītību un algu, un atgrieztos mājās. Tad mūsu valstī iestātos īsts uzplaukums, un latviešu bērni neaizmirsīs svešzemēs savu dzimto valodu.
Latvieši ir stipra un strādīga nācija, kas mīl savu zemi un grib uz tās dzīvot un strādāt.
„Latvji nemirst!
Latvji neapstājas!
Darba troksnis
Pāri zemei dimd!
Un no katras sirds
Un katras mājas
Darbs kā himna
Skan pret debesīm!”
(Leonīds Breikšs)
