“Kad jūs pilnveidojat savu elpu,
jūs pilnveidojat savu likteni.”
(Svami Vivekananda)
Es ticu, ka pienāks laiks un cilvēki apzināsies, kas īstenībā ir elpa.
Jau atrodoties mātes miesās, mazulis elpo caur nabassaiti. Piedzimstot, nabassaiti pārgriež, un notiek pirmā patstāvīgā ieelpa. Dzīvojot, mēs pierodam pie savas elpas. Tas ir dabīgs process. Taču laiku pa laikam cilvēki saslimst, un pirmā cieš elpa. Slimība parāda, ka Tu esi aizmirsis pašu galveno - kas ir Tava elpa. Bet tiklīdz mēs ieklausāmies un apzināmies savu elpu, mēs pieņemam, ka ir ieelpa un izelpa, ka ir dzīve un nāve. Ieelpa ir dzīvības simbols... Izelpa ir nāves simbols... Tās ir savā starpā saistītas. Tās ir viens vesels, kas dzīvo mūsu ķermenī. Sajūtot to, mūsu apziņas robežas paplašinās. Dzīve sākas, un ar to atnāk pirmā ieelpa. Nāve atnāk, un tai līdzi - pēdējā izelpa. Tā ir dzīves un nāves deja. Elpojot, tā dejo mūsu ķermenī. Tā ir ...
Un tās ir izvēlējušās ķermeni, lai pastāvētu uz Zemes. Un šī esamības deja turpinās mūsu ķermenī, un to var vērot ieelpojot un izelpojot. Dejo enerģija, kas ir ķermenī. Un cik patīkami ir vērot, kā Tavā ķermenī dzīvo esamības enerģija. Visi meklē Dievu ārpusē, bet tas ir iekšā... Dievs elpo mūsos... Mūsos elpo dārgums.
Apzināties sevi caur elpu - tā ir senatnes varenu meistaru atslēga. Katram ir atslēga, bet mēs esam aizmirsuši par to. Mēs skrienam mūsu varenajā sabiedrībā in elpojam, un jau neatceramies, kas elpo. Bet Tev jāatceras...
Un es ticu, ka pienāks laiks, kad cilvēki spēs izprast savu dvēseli un savu elpu. Jo elpo dvēsele...
