Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas valsts nākotnes vārdā tika sperts plaši apspriests, drosmīgs un visnotaļ „skaļš” solis. 2003. gada 16. janvārī Einara Repšes parakstītais rīkojums aizsāka notikumu virkni, kas savu kulmināciju sasniedza 2004. gada 1. maijā. Kādam varbūt šķiet, ka nekas nav mainījies, bet kādam it nekas nav tā, kā bija pirms šīs liktenīgās maija dienas.
Es toreiz biju sākumskolas skolniece – tāda, kura neinteresējas par politiku un citām, manuprāt, pieaugušo dzīves sastāvdaļām, tomēr plakātu ar aicinājumu doties uz referendumu un balsot „par”, piespraustu pie sienas savas omītes lauku mājās, atceros vēl šobaltdien. Lai gan plakāta vairs nav, sarunas par to, vai varēja būt citādāk, kur un kādi mēs, latvieši, tagad būtu un vai vispār būtu, nekur nav pazudušas.
Tā gada lēmums mums uzlika ne tikai jaunus pienākumus un prasības, bet arī nesa zināmus labumus, piemēram, iespēju ceļot bez vīzām, kas paver plašu iespēju studēt un/vai strādāt citās valstīs, saņemam ievērojamu atbalstu no ES fondiem, piedalāmies svarīgu lēmumu pieņemšanā utt. Bet ir arī negatīvā puse – sākoties brīvajai ceļošanai, no Latvijas burtiski aizplūst mūsu gudrie prāti un spēcīgās darba rokas. Zinu patiesi daudz ģimeņu, kas devušās svešumā, tāpat arī pietiekami daudzi sākuši apdomāt šo smago soli, nonākot grūtas izvēles priekšā.
Tā vien šķiet, ka visur tur – aiz mūsu valsts robežām – ir labāk, taču aizbēgot aptveram, ka, lai gan finanses mums galvassāpes vairs nesagādā, kaut kas nedod mieru. Mūsu tuvinieki, draugi un galvenais – mūsu sirds palikusi Latvijā. Tas, kas mums pietrūkst ... mēs nespējam bez savām dzimtajām mājām, ierastajām takām un labajiem pagalma draugiem, nevaram bez mūsu kultūras, valodas un četriem gadalaikiem, bez mūsu tradīcijām, svētkiem un līdzcilvēkiem.
Tā kā es un mēs esam un, cerams, arī turpmāk būsim Latvijā, līdz ar to neizbēgami arī ES, mums jāmeklē pareizais ceļš uz prasmīgu Eiropas kopējās politikas veidošanu. Mums jādomā ne tikai par sevi, bet arī par mūsu tuviniekiem un plašākā mērogā – par mūsu tautu. Jāuztver ES kā ģimene, kas ir kopā jebkurā dzīves situācijā, kas ne tikai ņem, bet arī dod, kas ne tikai izlieto, bet arī rada, kas ne tikai aizliedz, bet arī tik daudz mums atļauj. Lai ikkatram nostiprinās pārliecība, ka nav tikai Es un ES, Mēs un ES, bet gan Mēs ESAM tā Eiropas Savienība, esam vienoti un kopā.
