Medicīna un veselības aizsardzība kā sociāls institūts

Kā rakstījis amerikāņu sociologs Aiens Robertsons (Ian Robertson), ‘’ikviens kādreiz saslimst. Mēs spējam saprast labas veselības nozīmi tikai tad, kad mēs vai kāds no mums tuvajiem cilvēkiem ir nopietni saslimst’’1. Šī it kā pašsaprotamā frāze raksturo medicīnas lielo nozīmi sabiedrībā. Indivīda veselība nav tikai viņa personīgā problēma, tā kā katrs indivīds pieder pie sabiedrības, veselības aizsardzība ir sociāla atbildība. ‘’Tā kā slikta veselība ir universāla problēma, kas ietekme gan indivīdu, gan sabiedrību, cilvēku reakcija uz slimību vienmēr ir sociāli organizēta. Nav sabiedrības, kas neuzņemtos atbildību par veselības uzturēšanu un pilnīgu slimību ārstēšanu.2’’

Medicīna definējama kā ‘’sociāla institūcija, kas skar veselības aprūpi un slimību ārstēšanu’’3. Medicīnas institūcijas pamatfunkcijas ir:
1.veselības uzturēšana - lai arī katrs indivīds pats ir atbildīgs par savas veselības uzturēšanu, šī mērķa sasniegšanai tam bieži jālūdz sociālo institūciju palīdzība;
2.slimību identificēšana un ārstēšana;
3.jauni pētījumi un inovācijas - tiek atklātas arvien jaunas un efektīvākas metodes slimību ārstēšanā, kā arī jaunas slimības, pret kurām nepieciešams atrast atbilstošus ārstniecības līdzekļus;
4.sociālā kontrole - ārsti apstiprina slimnieka lomu un ar to saistītos atsevišķus sociālos statusus, ar tiem saistītos atvieglojumus un priekšrocības (piemēram, invaliditāte)4.…