Pedagoģiskā diagnostika

Modernā pasaule katram no mums izvirza arvien augstākas prasības. Straujā tehnoloģiju attīstība, dzīves temps un ikdienas darba pienākumi liek cilvēkam visas dzīves garumā mācīties, apgūt jaunas iemaņas, paaugstināt kompetences līmeni jomās, kurās tas darbojas.
Bērni un jaunieši ar smagiem redzes traucējumiem attīstās, iegūst izglītību, pilnveidojas kā personības un dzīvo vidē, ko nosacīti esam pieraduši dēvēt par redzīgo pasauli”. Tā ir vide, kur visās cilvēka dzīves jomās dominē vizuālā uztvere un vizuālās komunikācijas veidi.
Šajā vidē vizuālai uztverei un redzes kontrolei ir atvēlēta ļoti liela, bieži vien izšķiroša nozīme, sākot no cilvēku savstarpējām attiecībām ģimenē un skolā, līdz augstākās izglītības iegūšanai un profesionālajām aktivitātēm visas dzīves garumā.
Bērnam ar normālu redzi novērošanas, informācijas uzkrāšanas, apstrādes, sistematizācijas un tālākas izmantošanas pamatā ir redzes sajūtas un redzes uztvere. Bez labas redzes bērna spēja uztvert un izzināt pasauli ir apgrūtināta, jo kā zināms, vairāk kā 80% sensorās informācijas – tātad, arī zināšanu par apkārtējo pasauli, ko cilvēks iegūst un ar ko tas manipulē dzīves laikā, nāk no vizuālās uztveres avota.
Pārējām sensorām maņām piekrītoši tikai aptuveni 20% no visas cilvēka dzīvē akumulētās informācijas. No šiem 20%, apmēram 18% atbilst dzirdes jeb audiālai uztverei, bet tikai apmēram 2% – taustes uztverei.
Neredzīgam bērnam, nesaņemot sensoro (redzes) sajūtu stimulu veidojas nepilnīgi, izkropļoti, shematiski tēli. …