Atombumbas ietekme

Uzliesmojums.
Saule, kas izgudrota, lai apgaismotu pēkšņu nāvi. Jaundzimusi nāve.
Uguns bumba saplok un izvemj liesmojošus gubmākoņus, veselu straumi mazu, pūkainu, sārtu, dzeltenu un baltu mākonīšu, kas kļūst oranži un izveido it kā milzu artišoka lapas. Kolonna kā 6000 metrus augsts virpulis ieaug zilajās debesīs. Apaļā galva piepūšas un kļūst līdzīga sēnes cepurei. Pārkarsētais gaiss un tvaiki ietver dezintegrācijas produktus milzīgā tūtā un piešķir atommākonim raksturīgo formu. Deviņās minūtēs sēne sasniedz 8000 metru augstumu un, peldēdama uz dienvidrietumiem, kļūst pelēka. Nāvējošā cepure tālu pārkāpj paredzētās bīstamās zonas robežas.

Iekārtu, kurā iespējams radīt šādu sprādzienu sauc par atombumbu.

Pirmo atombumbu uzspridzināja 1945. gada 16. jūlijā ASV, lai praktiski pārbaudītu sprādziena efektu. Eksperiments apstiprināja teorētiskos secinājumus.
Drīz pēc šī eksperimenta ASV izmantoja atombumbas karā pret Japānu. 1945. gada 6. augustā nometa atombumbu uz Japānas pilsētu Hirosimu, bet 9. augustā uz Nagasaki. Pirmās bumbas svars bija 4100 kg, un tā saturēja urānu 92U235, bet otra bumba svēra 4500 kg un kā dalāmo materiālu tajā izmantoja plutonija izotopu 94Pu239.
Ārēji atombumba maz atšķiras no parastās liela kalibra aviācijas bumbas. Tā, piemēram, uz Hirosimu nomestās bumbas garums bija 3 m, bet diametrs 0,7 metri. Šo bumbu amerikāņi nosauca par “Mazuli”. Uz Nagasaki nomestās bumbas garums sasniedza 3,25 m, bet diametrs – 1,5 metrus. To nosauca par “Resnīti”.…