Meža ugunsgrēku ietekme uz priežu jaunaudžu sanitāro stāvokli

Viens no nozīmīgākajiem liela mēroga traucējumiem ziemeļu skujkoku mežos ir meža ugunsgrēks. Meža ugunsgrēki ir dabiski, meži ir tiem pielāgojušies, un atsevišķu sugu izdzīvošanai tie ir vajadzīgi. Jo sausāks mežs, jo biežāk tas deg, neatkarīgi no cilvēka. Visbiežāk (reizi 40 – 60 gados) deg sausie priežu meži ar ķērpju zemsegu (sili). Šādā ugunsgrēkā parasti atmirst tikai daļa priežu, jo ir maza ugunsgrēka intensitāte (zemsegā maz degoša materiāla) un vecās priedes ir izturīgas. Vidēji bieži (reizi 60 – 100 gados) deg meži mēreni mitrās augtenēs. Reti (retāk kā reizi 100 gados) deg mitrie meži. Taču šādi ugunsgrēki ir spēcīgi un var pilnībā iznīcināt mežaudzi. Meži pastāvīgi slapjās augtenēs nedeg nekad vai vismaz ne biežāk kā reizi 300 gados. Meža ugunsgrēkam ir daudz kopīga ar kailcirti, jo tiek aizvākta koksne. Ugunsgrēks ir vajadzīgs, lai dabiski atjaunotos pioniersugas, piemēram, priedes un apses. Tas viss dabā ir iekārtots un to nevajadzētu cilvēkam mainīt, bet kur nu bez cilvēku iejaukšanās un to nevēlamas meža darbības. Cilvēki ir iemācījušies aizsargāt mežus no postošās dabas procesa - meža ugunsgrēka. Šajā referātā ir apskatīta meža ugunsgrēku nozīme priežu mežos, ugunsgrēku bīstamības klases – līmeņi un pēc ugunsgrēka iespējamo kaitēkļu parādīšanās. (Broks Jānis (2003) „Meža enciklopēdija”, skatīts(15.01.2011), 189 lpp.) Darbs ir novērtēts uz 9. ballēm.