Ūdeņi vienmēr piesaistījuši cilvēkus ar savām labajām, dzīvībai svarīgajām īpašībām: skaistumu, spēku, valgmi, transporta iespējām, zivju bagātību, aizsardzību pret svešinieku. Jau sirmā senatnē cilvēks savu dzīves vietu centās veidot pie ūdeņiem un, atkarībā no nepieciešamības un iespējām, izmantoja to īpašību daudzveidību. Pirmās cilvēku apmetnes, vēlākie cilšu centri, tagadējās lielās pilsētas galvenokārt ir celtas upju, jūras, ezeru krastos, bet pa šiem ūdeņiem arī nāca briesmas, vajadzēja celt nocietinājumu, pilis. Izņēmums nav arī Daugava, viss iepriekš teiktais attiecas arī uz Daugavas krastiem.
Daugava mūsu likteņupe, ir lielākais un senākais transporta ceļš Latvijā. Nav nosakāms tas laiks, kad ar izrobotu baļķi cilvēks pirmo reizi pārcēlās pāri Daugavai vai brauca sērst pie līgavas. Daugava bija ceļš no Skandināvijas uz Grieķiju, Bizantiju, Persiju un Indiju. Pa Daugavu brauca gan tirgotāji, gan sirotāji, gan vikingi, kurši un latgaļi. Brauca arī vācu krustneši, kuri tieši no Daugavas Latviju pamazām iekaroja. Mainījās vara, mainījās kungi, bet Daugavas – ūdensceļa loma nemainījās. Bet kuģotājiem, strūdziniekiem, laiviniekiem un jo sevišķi plostniekiem nemaz nebija tik viegli tikt galā ar asajām krācēm, viltīgiem akmeņiem. Pirmais posms ar akmeņainām krācēm ir ap 70 km garumā no Piedrujas līdz Naujenei. Te vidējais kritums ir ap 16 cm uz 1 km (16 cm/km). Tālāk līdz Jersikai Daugavas plūdums ir mierīgs. No Jersikas līdz pat Katlakalnam upes gultne ir iegrauzta cietajos devona dolomītos un dolomītmerģeļos, vietumis mālos un smilšakmeņos. Šīs krāčainais posms ir ap 190 km garš, kurā visinteresantākais un visbīstamākais ceļš sākas ar Priedulāja krācēm augšpus Aiviekstes ietekas un beidzas Doles salas lejasgalā (ap 130 km). Te jau upes kritums sasniedza 30-50 cm/km, bet Pļaviņu-Kokneses posmā 80 cm/km. Diemžēl šodien gandrīz viss šis posms ir zem HES ūdenskrātuvēm.…
