1. Hologrāfijas vēsture un attīstība
Hologrāfijas (pilnas informācijas ieraksta) fizikālo pamatprincipu sākumi bija pazīstami jau 17.gs. Tie saistās ar gaismas interferences un difrakcijas pētījumiem , kurus tajā laikā veica K. Heigens, O. Frenelis, u.c.
1947. gadā Deniss Gabors, risinot blakus uzdevumu ,pierādīja, ka interferences ainu var izmantot viļņu frontes restaurēšanai. Viņš ieteica šo viļņu frontes pieraksta un restaurēšanas (attēlu iegūšanas) metodi nosaukt par hologrāfiju. Nosaukuma pamatā tulkojums no grieķu vārdiem „holos „– viss, pilnīgs un „graphos” – rakstīt. Nosaukums izsaka metodes būtību – reģistrētais objekta attēls dod pilnīgu informāciju par šo objektu.
D. Gabros savas idejas pierādīšanas izdarīja pirmos hologrammu iegūšanas eksperimentus. Pirmos eksperimentus viņš izdarīja, izmantojot par gaismas avotu dzīvsudraba lampu.1
Gabora hologrāfijas optiskajā shēmā objekta stars un atbalsta stars ir koaksiāli, tāpēc nolases gaitā šķietamais un reālais attēls pārklājas, tā ievērojami bojājot kopējo ainu. 20. gadsimta 60.gados Emets Līss un Juris Upatnieks šo problēmu atrisināja, radot jauna tipa hologrāfijas shēmu – Līsa-Upatnieka shēmu jeb divstaru shēmu . Šajā shēmā objekta stars un atbalsta stars uz fotoplati krīt pa dažādiem ceļiem, kas veido pietiekoši lielu leņķi, tādēļ, Līsa- Upatnieka hologrammu nolasot, šķietamais un reālais attēls ir telpiski atdalīti un nepārklājas. Līdz ar to daudzkārt uzlabojās attēlu kvalitāte un sintētiskas apertūras radaru problēma bija atrisināta.
…
