Arkveida konstrukcijas ieviesa jau ļoti tālā pagātnē(aptuvenais skaitlis 1850g. p.m.ē.). Tās ir ļoti senas, līdz ar to tas parāda, ka to celtniecībā un arhitektēšanā ir liela pieredze, bet tomēr ne viss ir zināms, atklāts un kļūdas novērstas. Diemžēl līdz ar Romas bojā eju tika zaudēti un aizmirsti tās būvpaņēmieni. Svarīgi ir atcerēties, ka tās ir bīstamas un nedrošas un to ietekmē daudzi faktori, kā, piemēram, zemes tektonisko plātņu kustība, zemes svārstības, kā arī ģeoloģija, kurā atrodas šī arka.
Pētot arku modeļu kustību, kustinot tos dažādos virzienos, tverot brīdi, kad arkas brūk, tiek ievākti dati, apkopoti tabulās un izanalizēti. Darba mērķis ir teorētiski un praktiski analizēt un pētīt arku mehāniku pēcsabrukuma stadijā un atgādināt un brīdināt par to bīstamību. Tika izveidoti trīs dažāda tipa koka arku modeļi.
Pētijuma rezultātā tika izpētīts cik plaši arkas var kustēties pirms tās sabrūk, kurš arkas veids ir trauslāks un kurš kustības virziens rada ātrāku un lielāku iespēju arkai sabrukt, kā arī apskatītas un apmeklētas ēkas, kurās arkas jau varētu būt apdraudējums ēkas apmeklētājiem.