Alfrēds Nobels: personas biogrāfiskā analīze, izmantojot socioniku

Epilogs:
1896. gada 10. decembrī Alfrēdu ķēra trieka. Viņš nomira vientuļš, apkārt bija tikai algoti kalpotāji. Par testamenta izpildītājiem bija nozīmēti Solmans Ragnars un Rūdolfs Liljekvists. Testamenta saturs pārsteidza daudzus.
Mans atstātais īpašums jādala šādi: „ kapitāls, ko testamenta izpildītājs pārvērtis drošos vērtspapīros, veido fondu, kura procenti katru gadu tiek piešķirti kā balva tiem, kas iepriekšējā gadā devuši cilvēcei vislielāko labumu”. Tam bija jākļūst zināmam visos pasaules finanšu centros.
Zārks ar Nobela mirstīgām atliekām tika nogādāts Stokholmā un nelaiķis tika kremēts (tāda bija viņa vēlēšanās). No laikraksta slejām: „Šis testaments ir viens no visnozīmīgākajiem pienesumiem cilvēces labā, kādu atsevišķs cilvēks līdz šim ir varējis un gribējis izdarīt”. (259.lpp.) Tas padarīja Nobela kungu neaizmirstamu.
Alfrēds bija noskaņots par vispārēju labklājību, bet pret mantotu bagātību. Viss atstātais mantojums dažādās pasaules valstīs bija 33 233 792 kronas, Nobela fonda rīcībā palika 31 225 000 kronu. Noteikumos bija rakstīts, ka Nobela prēmija jāpiešķir vienu reiz piecos gados, ne vairāk kā 3 personām. (264.lpp.)
Nobels ar apbrīnas vērtu ierosmi un dāsnumu vēlējies savu bagātību atstāt cilvēces labā, un piederēja pie tiem, kas pēc nāves iemantoja vēl lielāku slavu, kā dzīvs būdams. Tikai apzināti viņš pēc tā netīkoja.
Katru gadu 10.decembrī Stokholmā, un Oslo svinīgā un greznā atmosfērā tiek izdalītas Nobela prēmijas un visa pasaule atceras Nobela devumu.

…